Viesturs Rudzītis: “Nevis gaidīt, bet darboties”

Foto: Dace Dansone-Deņisova

Ar Viesturu Rudzīti satiekos viņa mājā Mellužos. Pulkstenis ir desmit no rīta. Viņš mani sagaida, tērpies uzvalkā, un ieved vasaras darba telpā, kurā notiek viņa pieņemšanas. Es uzdāvinu viņam savu grāmatu un uzreiz ievēroju kastes gar telpas malām, kurās, visticamāk, stāv viņa grāmatas. Arī viņš pats izdod savas grāmatas, un mums rodas tēma pirmajai īsajai sarunai. Vēl pamanu, ka telpā stāv nošu statīvs ar notīm, un izskatās tā, ka tūlīt varētu sākt muzicēt. Arī par to parunājam. Un tomēr – vienā brīdī es ieslēdzu diktafonu un uzdodu jautājumus, lai dzirdētu viņa domas par MĪLESTĪBU.

Cik daudz mēs partnerattiecībās dzīvē varam izdarīt ar mīlestību? Es saprotu, ka sākumā ir kaisle, pievilkšanās, trakums, bet cik tajā ir dziļas, īstas mīlestības, uz kuru balstāmies?

Es vārdu mīlestība uzskatu par sapurgātu. Man ļoti nepatīkto lietot. Tur ir vismaz trīs aspektu, kādēļ es šo vārdu nemīlu. Vārdu mīlestība es nemīlu. (Smaida.)

Pirmais – mīlestību ļoti bieži jauc ar ATKARĪBU. Diagnostiski ir tā –ja mēs sakām:«Es bez tevis nevaru», tā ir atkarība.

Ja es saku:«Es gribu būt ar tevi», tad tā varbūt ir mīlestība.

Otrs aspekts –šis vārds ir sačakarētscaur to, ka jautājumā:«Vai es mīlu, vai es nemīlu» bieži vien tiek slēpta atbilde, vai man ir jāprecas vai nav, vai man ir jāšķiras vai nav. Respektīvi, mīlestība tiek sapurgāta ar laulību. Bet tam nav nekāda sakara.Tāpat kā attiecībām nav nekāda sakara ar laulību.Ļoti bieži šis tiek jaukts un putrots, un tā dēļ veidojas ārkārtīgi daudz nelaimju. Tādēļ man nepatīk Jura Rubeņa dažas izpausmes, jo viņš kā kristiešu mācītājs to skaidri nenodala. Man tas liekas ļoti nepareizi.

Ir attiecības, kur ir mīlestība, kur var būt mīlestība, kur tas ir svarīgi, lai būtu mīlestība. Bet tam nav nekādas nozīmes tur, kur ir laulība, tur, kur ir pienākumi, atbildība, tur, kur ir bērni. 

Vai nevar būt kopā gan bērni, gan ģimene un mīlestība?

Var būt kopā. Kā cūcene. 

Nejaušs gadījums? Mums var noveikties kā aklai vistai? 

Viena laulība no tūkstoša ir tāda, kur nav jāpiestrādā pie attiecībām un pie mīlestības un kur var teikt tā – mēs 18 gados apprecējāmies, 98 draudzīgi nomirām un 80 gadu viens otru mīlējām. Tā ir vienam no tūkstoša. Uz to nevar cerēt, ka tas tā būs mūsu dzīvēs. 

Respektīvi, var teikt, ka mīlestība uznāk un pāriet.

Jūs minējāt formulējumu piestrādāt pie mīlestības – ko tas nozīmē?

Tas tieši to nozīmē – darboties, lai mīlestība būtu. Nevis gaidīt, bet darboties.

Bet, tā kā šis vārds ir tik pārprotams, ir ārkārtīgi svarīgi papildināt, ka mīlestība ir svarīga attiecībās, bet mīlestība nav svarīga laulībā. Šeit ir tā sapurgāšana.

Un visbeidzot trešais aspekts, ko es gribu pateikt. Grieķu valodā bija vismaz seši vārdi, ar kuriemapzīmēja dažādus mīlestības aspektus, bet latviešu valodā – tikai viens. Respektīvi, mums ir nabadzīga valoda šai mīlestības aspektā, un mēs domājam par mīlestību nediferencētā veidā.Jo cilvēks smalkāk izprot lietas, jo viņam ir vairāk vārdu.

Es atceros, ka Pētera Hēges romānāSmillas jaunkundzes sniega sajūta inuītiem bija 26 vai 29 vārdi, kas attiecas uz sniegu. Sniegs ir viņu stihija, un viņiem ir ļoti svarīgi saprast sniegu. 

Ja ir viens vārds mīlestība, tad tam pazūd informatīva nozīme.

Vai mēs šajā sarunā varam kaut kā tomēr mēģināt salikt kopā mīlestību ar ģimeni? Es esmu par to, ka ģimenēm ir vajadzīga mīlestība, laulībām ir vajadzīga mīlestība un stiprai tautai ir vajadzīgas ģimenes, laulības un mīlestība. Kā to visu lai saliek kopā?

Es domāju, pirms runāt par mīlestību, ir jārunā par laulību un atbildību, un atbildību pret bērniem.Mēs visapkārt redzam, ka vajadzība pēc mīlestības tiek prioritizēta attiecībā pret atbildību par laulību un atbildību par bērniem. Ļoti bieži vajadzība pēc mīlestības tiek lietota kā arguments, kāpēc mēs tagad šķiramies un atstājam bērnu ar vienu no vecākiem. 

Jo pazuda mīlestība?

Jā, jo pazuda mīlestība. Ko darīt, ja mīlestības nav? Ja viņa pāriet?

Mīlestība 18. un 19. gs. retorikā ienāca kā arguments pret laulību.

Vai to var pagriezt otrādi, lai tas būtu arguments par laulību, laulībai, laulības stiprināšanai?

Es domāju, ka šajā sarunā mēs to neizdarīsim, jo te ir drausmīga inerce sociumā.

Tādēļ es runāju par ģimeni un par arhetipiskām un bioloģiskām lietām, kas ietekmē vīriešu un sieviešu attiecības, kas ietekmē bērnus. Tur ir daudz mazāk pārprotamā. 

Mīlestība ir kaut kas tāds, ko cilvēki var izveidot tad, ja ir stingri rāmji. Mīlestība nekad nevar būt tad, ja es drīkstu iet un ja es drīkstu nākt. Tad mīlestība būs acumirklīga.

Vai tad cilvēki neaug? Vai cilvēki nevar audzēt savu apziņu un ar savu brīvu gribu tieši brīvos apstākļos izvēlēties palikt un mīlēt, jo man ir labāk šīs izvēlesdēļ?Jūs pirms tam runājāt par to, ka pie mīlestības vajag piestrādāt. Vai tagad šis nevar būt tas brīdis, ka pie mīlestības varētu piestrādāt?

Nu tas ir dažādi dažādos vecumposmos. Piemēram, jaunībā ir divas fāzes – iemīlēšanās, kaisle un viss, kas notiek LĪDZ bērniem un pēc tam AR bērniem. Un lai par to runātu, ir jāzina ģeometrija. Pāris nav trijstūris. Trijstūrī vienmēr jābūt kādam liekam.

Vīrietis paliek liekais?

Kamēr bērnam paliek gads, pilnīgi noteikti. Tā ir brieduma pārbaude. Tas ir, vai tu vari izturēt atraidījumu. Un tur tai mīlestībai kā medusmēneša mīlestībai ir zero nozīme. 

Varbūt mīlestība pāriet citā pakāpē –tagad es mīlu to otru cilvēku un tieši tādēļ varu paciesties un pagaidīt. Ka nu jau mīlestībai ir cits dziļums.

Ja par to runā teorētiski, tad kāpēc gan ne. Bet šī situācija jaunajiem tēviem ir ļoti grūta. Piedevām šī trijstūra situācija ir tikai viena no. 

Vīriešu pasaulē šī situācija parāda tēviem to, ar ko sieviešu pasaulē sievietes sastopas visu mūžu – ar tukšumu. Ar dzemdes tukšumu, kas ir bioloģiska izpausme –«Es gribu bērnu» un «Es gribu tik bērnu, cik daudz talantaman ir uz bērniem, nevis divus vai vienu bērnu, kā prasa valsts.»

Mēdz būt sievietes, kurām vajag tik daudz bērnu, cik viņas nekad nevarēs piedzemdēt. Un ir sievietes, kurām pat viens bērns ir par daudz. 

Vai šis te neauglības tukšums, kas ir bibliska tēma un kas ir milzīgi svarīga. Vai menopauzes tukšums. Tukšums saistās ar atkarību un to, kā šo tukšumu piepildīt. Šeit runāt par mīlestību ir pilnīgi lieki. Tev ir jāstrādā uz to, lai šis tukšums piepildītos.

Kopā ar otru cilvēku vienmērnav jābūt mīlestības dēļ. Jeb var teikt –mīlestība transformējas citās lietās. Mīlestība transformējas cieņā, pienākumos, pieradumā, drošībā, ērtībās.

Tie visi ir mazliettādi skarbi termini nekā mīlestība, nekātad, kad es runāju, kā iemīlēt sevi ar visu to, ka manī ir tas tukšums. Vai arī mīlu otru neatkarīgi no tā, vai esmu distancētāka vai tuvāk viņam. Tas taču nav tikai tādēļ, ka man ir pienākums viņu mīlēt vai pienākums būt ar viņu, vai pienākums uzaudzināt bērnu.

Arī tāpēc, ka ir pienākums. Pienākums rada bāzi. Tas rada to, ka mēs ejam šajā virzienā. Citi virzieni netiek izskatīti. Tas rada šo drošības sajūtu, kas mīlestībai ļauj briest. Mīlestība medusmēnesī ļoti maz atgādina to mīlestību, kāda varētu būt cilvēkiem, kas nodzīvojuši kopā desmit gadu, nemaz nerunājot par to, ko nozīmē piecdesmit gadu nodzīvot kopā. Līdz ar to saukt to vienā vārdā, manuprāt, ir ļoti nepraktiski.

Vai mīlestība nevar būt arī dziļa? Nu tādā nozīmē, ka es mīlu to, ka mums šajā periodā neiet, es mīlu to, ka mēs izdzīvojam trūkumu, es mīlu sevi par to pieredzi, kam es šobrīd eju cauri?

Es esmu pieradis domāt arhetipiskās un bioloģiskās kategorijās. Šīs lietas uzliek to rāmi, kas pēc tam tiek piepildīts ar kaut ko emocionālu un psiholoģisku. 

Tas bioloģiskais un arhetipiskais ir tas, par ko Mihails Bulgakovs raksta:«Annuška eļļu jau ir izlējusi.»Vai tur kāds pēc tam iemīlēsies vai atmīlēsies, nav lielas nozīmes. Viņam liekas, ka tas ir kaut kas brīnumains, bet tam nav nozīmes, jo … «Annuška eļļu jau ir izlējusi».

Vai skatīšanos uz dzīvi kā brīnumu, uz dabu, uz cilvēkiem, uz attiecībām mums vajag sev atņemt?

Nu nevajag atņemt. Tā skatās uz dzīvi bērni. Tikai bērni ir spontāni. Pieaugušie ir iemācījušies, kā izdzīvot. Kā veidot attiecības šai sarežģītajā pasaulē, un tas notiek ar elkoņiem.

Vēl jau var būt tā, kāir aikido, ka neviens ar elkoņiem otram virsū nebrūk, ka to otru vada sev interesējošā vai vajadzīgā virzienā.

Arī tās ir attiecības.

Vai mīlestība nevar palīdzēt regulēt attiecības, lai mēs nejustu to elkoņu skarbumu?Cilvēki grib dzīvot labi. Viņi grib dzīvot attiecībās.

Jā, bet tad, kad viņi aplaužas, viņi ir spiesti domāt dziļāk. Ir daudzas lietas, kurās mēs neiedziļināmies, kamēr mums nevajag. 

Es redzu, ka šīs te apzinātības prakses nodara ļoti daudz ļaunuma cilvēkiem.

Piemēram?

Cilvēki pierod, ka pietiek ar seklumu.

Kas tur ir sekls?

Mums ir jānoskaidro, vai mēs tagad viens otru mīlam vai nemīlam, un, ja nemīlam, tad šķiramies. Lūk, tas ir tipiski. Tas ir ļaunums, ko ir nodarījušas apzinātības prakses.

Kādēļ nevar būt otrādi? Noskaidrojam, ka trūkst mīlestības, un saprotam, ka mums ir jāpiestrādā pie attiecībām.

Bet tas jau nenotiek. Cilvēki apzinātības prakšu rezultātā grib realizēt savu paštaisnību. Cilvēki sāk justies kā dievi. Viņi nevis respektē realitāti, bet rada jaunu realitāti. Nevis man jāsaprot, kādā sistēmā es dzīvoju. Nevis, ka daba ir un dabas likumi eksistē un man jāsaprot sava vieta tajā, bet es izdomāju, ka es mīlu, es izdomāju, ka nemīlu, un no tā izriet konsekvence. Un tāpēc cilvēki ir nelaimīgi un tāpēc cieš.

Un kur paliek «Mīli savu tuvāko kā sevi pašu»?

Šeit ir tik sarežģīts un dziļš bibliskais konteksts, par ko tas tiek teikts. Šis teiciens pierāda, ka nepietiek ar sešiem vārdiem, lai šīs dažādās mīlestības nokrāsas spētu attēlot. Būtībā šajā kontekstā ir runa par cieņu.

Cieņa jau var būt mīlestības ietvarā.

Jā, un cieņa ir daudz svarīgāka nekā mīlestība. Tu mani vari kaitināt, es tevi varu neciest, bet es tevi cienu, tāpēc ka tu esi citādāks. Ja es tevi cienu, mēs varam būt kopā, arī ja mēs neciešam viens otru.

Ja vārds mīlestība ietver cieņu šajā «mīli savu tuvāko kā sevi pašu» kontekstā, tad pēkšņi mēs runājam parļoti dziļu jēdzienu, kur mīlestībā iekšā ir gan cieņa, gan līdzāspastāvēšana.

Ja ir?!

Mēs jau to varam pacelt šajā līmenī.

Mūsu sarunā mēs to varam, bet cilvēki to nedzirdēs.

Vārds cieņa ir daudz nepārprotamāks, un es aicinu to lietot daudz vairāk nekā vārdu mīlestība. Vai tu cieni savu vīru, vai tu cieni savu sievu. Tam ir simts reižu lielāka nozīme nekā tam, vai jūs domājat, ka mīlat viens otru. Tāpēc ka – ja būs cieņa, tad mīlestībai ir vieta. Ja nav cieņas, tad mīlestība ir acumirklīga. 

Lietojot vārdu mīlestība, pārpratuma indekss ir visaugstākais no visiem iespējamiem vārdiem.

Cik interesanti. Es desmit gadu par šo rakstu un nekad neesmu saskārusies ar pārpratumiem par vārdu mīlestība. Līdz šai mūsu sarunai vēl nekad.

Nu kāpēc Jūs visus šos gadus pie mans neatnācāt? (Smejamies.)

Viesturs Rudzītis saka, ka attiecībās svarīgs ir pienākums, bet es saku, ka pienākumu darīt ar mīlestību ir daudz jaukāk.

Avots: Žurnāls ” Kā darītu Mīlestība” 2/2018 

Žurnālu variet abonēt ŠEIT.

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.