Trīs pazīmes, ka esam sākuši pazaudēt sapņus

Foto: Pliuska

Foto: Pliuska

Pirmā pazīme, ka esam sākuši nogalēt sapņus, ir laika sarukums.  Ļoti aizņemtiem cilvēkiem, kurus esmu saticis, vienmēr pietiek laika it visam. Bet tie, kas neko nedara, mūžīgi staigā noguruši un kūtri veic pat to mazumiņu darba, kas tiem uzticēts. Tieši viņi pastāvīgi sūdzas, ka diena ir pārāk īsa. Patiesībā viņi baidās izcīnīt Labu cīņu.

Otrā pazīme, kas liecina par mūsu sapņu nāvi, rodama mūsu uzskatos. Atsacījušies no dzīves kā liela piedzīvojuma, mēs sākam dēvēt sevi par gudriem, taisnīgiem un godīgiem tikai tāpēc, ka esam samierinājušies ar mazumiņu. Paslējuši galvu pār ikdienības mūra sienu, mēs dzirdam lūstošu šķēpu troksni, saožam dūmu un sviedru smaku un dzīves cīnītāju acīs redzam vien uguns liesmu un lielu zaudējumu atspulgu. Taču nespējam ieraudzīt to lielo prieku, kas mājo ikviena sirdī, kurš izlēmis doties kaujā. Šiem cilvēkiem nav no svara ne uzvara, ne sakāve; šiem cilvēkiem ir svarīgi zināt, ka viņi izcīna Labu cīņu.

Trešā zaudēto sapņu pazīme ir miers. Dzīve ir kļuvusi kā svētdienas pēcpusdiena, mēs negaidām no tās neko lielu un arī neko lielu nedodam pretī. Mēs sākam uzskatīt sevi par pieaugušiem, nobriedušiem cilvēkiem, būdami pārliecināti, ka beidzot esam nolikuši malā bērnišķīgos sapņus un jaunības fantāzijas, un tiecamies vien pēc tā sauktajiem panākumiem darbā un personiskajā dzīvē. Mēs brīnāmies, ka dažs labs mūsu vecuma cilvēks pēkšņi apgalvo, ka vēlas no dzīves vēl kaut ko citu. Bet dziļi sirdī mēs saprotam, kas ir noticis. Mēs saprotam, ka esam atsacījušies no cīņas par saviem sapņiem. No Labas cīņas…

Atsakoties no sapņiem un iegūstot mieru, iestājas īss apmierinājuma periods. Taču mirušie sapņi sāk pūt un saindē apkārtni, kurā dzīvojam. Mēs kļūstam cietsirdīgi pret saviem tuvākajiem, līdz beidzot kļūstam cietsirdīgi paši pret sevi. Mūs piemeklē dažādas slimības, migrēnas lēkmes. Un tas, no kā vēlējāmies izvairīties, atsakoties no cīņas, – vilšanās un sakāve kļūst par mūsu gļēvulības vienīgo augli. Līdz kādā dienā mirušie un sapuvušie sapņi saindē arī gaisu, ko elpojam, un mēs smokam un vēlamies nāvi. Nāvi, kas mūs atbrīvotu no mūsu pašpārliecinātības un ikdienas rūpēm, nāvi, kas mūs atsvabinātu no šī briesmīgā svētdienas pēcpusdienas miera.

Citāts: Paulu Koelju, “Burvja piezīmes”

Tāpēc nekad neatsakamies no mūsu sapņiem, ceļs līdz tiem nav iespējams vieglākais, bet neejot šo ceļu  Tu zaudē dzīvei vērtību.

~Debesu Rasa

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.