Tatri maija brīvdienās, 2.diena

2.Diena

Tatranska  Lomnica –  Studená dolina –  Téryho chata (2015 m)

Tatri, Slovakia

Lieliski, no rīta atkal pamostos pirms modinātāja. Kājās jūtama vakardienas slodze. No rīta kā parasti pabrokastojam, kamēr citi  saliek somas  es salīmēju noberztās kājas. Varu doties uz tramvaju bez steigas, jo vakar jau biju sagatavojusies šodienai.

Dodamies atkal uz Tatranska Lomnica, veikalā iegādājamies enerģijas batoniņus un ūdeni, kas būs nepieciešami  ceļā. Šoreiz neizvēlamies paklāju, bet gan dodamies uz taku, par kuru doties augšā. Šodien kājās jūtami vakardienas noietie 28 km., bet pēc brīža, kad tās jau iekustinātas, sāpošie muskuļi gandrīz vairs nav jūtami.Tatri, Slovakia

Taka ved gar skaistu kalnu upi, kuras kritums veido lielākus vai mazākus ūdenskritumus, un to šalkoņa piepilda visu mežu. Mežs ieplakās vietām izskatās izpostīts, koki sabiruši krustām šķērsām, palikušas tikai dažas priedes, kas arī izskatās samocītas. Iespaidīgi. 2004. gada 19. novembrī bija gadsimta vētra, kas piecu stundu laikā izpostīja 1/3 Tatros augošā meža. Postījumu sekas Tatru mežos vēl joprojām novērojamas un domāju tās atstāj lielu iespaidu uz cilvēkiem, kas tās redzējuši. Skats patiesi iespaidīgs! Mūsu priekšā paveras aina tam, ko var paveikt vētra, kas sasniegusi ātrumu 40 m/s.

Tālāk ceļš mūs veda atkal augšup. Taku, ko sedza koku sakņu zīmējumi, tagad sāk nomainīt akmeņains segums, kas virzoties vēl augstāk atsedz klinšainus, šķautņainus akmeņus.  Nonākot brīnumainā ielejā, piezagās vēlēšanās uzkavēties. Ieleju ieskauj klintis gandrīz no visām pusēm. Apgriežoties par 360 grādiem un ieelpojot dzidro kalnu gaisu, var novērot, ka gaisma šeit  iespīd vien pa šauru ielejas stūri. Kalnu grēda ar sniegotajām virsotnēm un akmeņainām pakājēm šķiet iespaidīga. Mūs virziens ir Téryho chata, kas ir augstākā ieplaka šajā kalnu grēdā.   Ceļš augšup ved pār stāvu akmeņainu nogāzi. Vietām akmeņus papildina sniega kārta. Kāpjot augstāk, migla sāk aizklāt ceļu un sniega sega zem kājām kļūst biezāka. Dažviet atsedzas milzīgi akmeņi, kas stāv priekšā kā siena. Apejot tos, pēkšņi nonākam pie stāvas sniegotas sienas, kur augšā caur miglu var knapi pamanīt atzīmi. Sniegotā siena ir tikai dažus metrus augsta, bet virzīšanās pa to šķiet mūžīga. Galvenā doma, lai nepaslīd kājas un nenoslīdu atkal sākumpunktā. Kad caur miglu ieraugu cilvēkus, kas uzmanīgi virzās uz leju, kļūst skaidrs, ka tur augšā visdrīzāk ir Chata. Sperot pēdējos soļus, pēkšņi paveras ieplaka un redzama Teryno chata. Šeit viss ir aizsalis, ezeru klāj ledus un sniegs. Dodamies iekšā, lai apsildītos. Nu beidzot visi atkal sēžam pie viena galda un pārspriežam tālāko maršrutu. Kāds ietur pusdienas, cits iemalko vīnu un uzgrauž riekstiņus enerģijai.  Kad esam iestiprinājušies, dodamies ārā, kur no gaisa krīt slapjš sniegs, bet tā vai šā kādam no mums ir vilinājums doties tālāk uz pāreju. Ieraudzījuši nākam cilvēkus no mūsu izvēlētā virziena, nolemjam apjautāties par pārejas stāvokli. Kad cilvēki caur miglu bija jau pietuvojušies mums tuvāk, varēja manīt, ka viņu ekipējums atšķirībā no mūsējā bija krietni nopietnāks. Man uzreiz tapa skaidrs, ka mums tur sniegotajā pārejā  nav ko darīt. Jautājumi pretimnākošajos izraisīja izbrīnu un ar nelielu smaidu sejā viņi atbildēja:  “Tur tālāk jums noteikti nav ko darīt, labāk ejiet lejā un dzeriet vīnu!”. Pasmējāmies uztaisījām kopbildi 2015 m augstumā un, kad jau sals sāka lauzties caur manu  nepiemēroto ekipējumu, bijām gatavi doties lejā.Tatri, Slovakia

Nokļūšana lejā par stāvo sniega sienu bija sarežģīta: kājas slīd, jāuzmanās no akmeņiem un sniega tuneļiem kur kāja var iestrēgt. Kamēr es lēnām un prātīgi virzos lejup, tie, kam mitrumizturīgas bikses klāja dibenu, palecas un vienā šļūcienā ir jau lejā.  Atkal pārliecinos, ka mans un vēl dažu citu ceļabiedriem ekipējums varēja būt pilnīgāks. Kad stāvais kalns bija pievarēts, ceļš lejup turpinājās iespaidīgā ātrumā. Ņēmu piemēru no mūsu kompānijas pieredzējušākajiem biedriem un traucos lejup palekdamās, soli pēc soļa lecu no vienas akmens saliņas uz otru. Tas bija varen veikli un ātri, lai gan vienīgais, ko pa ceļam redzēju bija taka.Tatri, Slovakia

Pēdējais posms lejup bija asfaltēts ceļš… Neparasti, bet tieši šis posms bija nepatīkamākais, jo muskuļi vairs negribēja klausīt un mēs uzjautrinājāmies par dažu ceļabiedru  gaitu un veicamajiem vingrinājumiem, lai varētu turpināt ceļu.  Drīz vien esam atkal apartamentos. Ātri veicam ikvakara rituālu – mazgāšanās, stiepšanās un mazā sapulcīte. Vienojamies, ka pēdējo dienu dodamies, kur sirds kāro. Kāds jau sāk kalt plānus nākamajai dienai, cits vienkārši dodas pie miera  Es nolēmu, ka rīts gudrāks par vakaru un jaunā diena noteiks to, ko vēlos darīt. Arlabvakar.

Turpinājums sekos…

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.