Šamanis Vladislavs Ķenga par mīlestības un brīvības ceļu

 

IMG_8618

Foto: Lelde Feldmane, Šamanisko deju un mūzikas festivāls 2016

Mīlestība ir stiprāka narkotika nekā LSD, atzīst psihologs, holotropās elpošanas un transpersonālo tehniku treneris Vladislavs Ķenga. Viņš ir čehu izcelsmes amerikāņu ārsta un zinātnieka, viena no transpersonālās psiholoģijas virziena pamatlicējiem, aktīvās elpošanas metodes izstrādātāja Staņislava Grofa māceklis.

Holotropā elpošana ir kā klavieres, vadītājs – pianists, saka transpersonālo tehniku un holotropās elpošanas treneris Vladislavs Ķenga.
Vladislavs Ķenga ir novadījis ap 700 semināru vairāk nekā trīsdesmit pilsētās astoņās valstīs. Ar holotropās elpošanas metodes palīdzību aiz apziņas robežām viņa vadībā ielūkojušies 15 000 cilvēku.

Mums ir plakana domāšana

Tiekamies pēc tam, kad Vladislavs Ķenga Rīgā divas dienas ir vadījis holotropās elpošanas nodarbības un vakarā dosies atpakaļ uz Sanktpēterburgas pievārtes pilsētu Puškinu, kur kopā ar sievu un diviem bērniem dzīvo jau vairāk nekā četrus gadus. Vistrāpīgāk divos vārdos viņu ir raksturojusi kāda Krievijas psiholoģe: pareizticīgais šamanis. Magnētiska personība, kas, vedot pa mīlestības un brīvības ceļu, ar pareizticību un transpersonālās psiholoģijas metodēm, piesūcinātu ar šamanismu, iedarbojas uz apkārtējiem. Viņā ir pārlaicīgs viedums un vienlaikus aizrautīga bērnišķība, kurā naivitāte sajaukusies ar plašām zināšanām un sirsnīgu ticību. Vladislavs ir kā pārpildīts kauss, pār kura malām plūst dzīvesprieks un mīļums. Ar diženajām matu bangām un balto bārdu viņš vienlīdz labi iederētos gan Tolkīna Gredzenu pavēlniekā, gan latviešu tautas pasakās, gan mūsdienu hipsteru tusiņā, gan internacionālā šamaņu saietā. Tātad visur tur, kur gaisā virmo brīvības un radošuma gars. Vladislava klātbūtnē ir tik viegli noticēt, ka viss ir iespējams. Pilnīgi viss!
Vladislavs Ķenga piedzima 1953. gadā Latvijā, 1976. gadā beidza Rīgas Politehnisko institūtu kā diplomēts inženieris enerģētiķis un strauji kāpa pa karjeras kāpnēm, strādāja LPSR Komunālās saimniecības, pēc tam Enerģētikas ministrijā, nodibināja ģimeni, interesējās par matemātiku un filozofiju. Nēsāja uzvalku, gludi skuvās un parakstīja svarīgus dokumentus. Un tad pienāca 1991. gada rudens, kad kaut kas notika…
“Sākās procesi, ko es dēvēju par klīniskās nāves psihisko garastāvokli. Tas bija… nu, kā lai pasaka. Tas līdzinājās to cilvēku pārdzīvojumiem, kas pabijuši klīniskajā nāvē, tikai man tie neizpaudās fiziski, gluži otrādi – manī bija ārkārtīgi spēcīga mīlestība,” atceras Vladislavs. Personības krīze, varbūt depresija? “Eh, tie vārdi neko neizsaka,” viņš atmet ar roku. “Grofs rakstīja, ka daudzas tradicionālās psihiatrijas klasificētās slimības, piemēram, neirozes un psihozes, bieži vien nav slimības, bet augšanas krīzes. Tie, ko psihiatrijā mēdz pieskaitīt pie neirotiķiem un psihotiķiem, bieži vien ir cilvēki, kas spontāni saskārušies ar spēcīgu garīgo pieredzi un nav spējuši tikt ar to galā.”
Stāvokli, kādā deviņus gadus atradās Vladislavs, mēdz dēvēt arī par šamaņu slimību. Personības krīzi pārdzīvo ikviens domājošs cilvēks – tas ir obligāts nosacījums, lai notiktu iekšēja revolūcija, robežu pārkāpšana, augšana, saku. “Manuprāt, es to pārdzīvoju smagāk, šūpojos uz naža asmens tāpēc, ka nebiju kristīts. Kad kristījos, man jau bija 40 gadu. Mēs parasti domājam shematiski: pagātnē ir iemesls, nākotnē – sekas. Tātad personības krīzi izraisīja tas un tas. Mums to ir grūti izprast, bet cēloņu un seku mehānisms darbojas gan no pagātnes uz nākotni, gan otrādi. To var izskaidrot ar vienkāršotu piemēru: jūs esat rakstnieks un sacerat 20. nodaļas svarīgākos notikumus. Lai tie realizētos, pirmajā nodaļā varonis ir jānoliek konkrētos apstākļos. Tas, kas ar mani notika deviņdesmito gadu sākumā, man tika pareģots 1974. gadā – tolaik man bija 21 gads, interesanta dzīve, studijas, draugi. Te mēs nonākam pie senā strīda: vai viss ir jau iepriekš nolemts, vai arī mēs esam brīvi? Minēšu piemēru: viens redz apli, otrs trīsstūri, bet īstenībā tā ir viena figūra – konuss, un abiem ir taisnība, tikai skatpunkti atšķiras. Liktenis ir gan nolemts, gan mums dota brīvība. Nezinu, kā jūsējais, bet mans prāts te zūd…” Vladislavs piepilda telpu ar sirsnīgiem smiekliem. “Mēs nevaram savienot to trīsstūri ar apli, jo mums ir plakana domāšana.”

Pienācis laiks uzkopt sevi

Toreiz Vladislava dzīve no malas izskatījās perfekta – sieva strādāja, viņš dzīvoja mājās, gatavoja ēst, kas viņam lieliski padevās, pavadīja jaunāko dēlu uz skolu, pastaigājās ar suni. Kādi ārprātīgi procesi – cunami un viesuļvētras – notika iekšienē, to ne visi zināja. Gandrīz ik dienu Vladislavs gāja uz Svētās Trijādības Sergija sieviešu klostera baznīcu K. Barona ielā. “Pateikt, ka esmu pateicīgs baznīcai, ir nepateikt neko. To, ko man deva gaisotne, lūgšanas, svētbildes, Dievmāte… Es viņus izjutu kā dzīvus. Ja lūdzies, svētie runā ar tevi, pasaka precīzāk nekā vislabākais psihoterapeits, īsi un kodolīgi, un tevī notiek pārmaiņas. Ja toreiz kāds man pateiktu, ka būšu psihologs, es skaļi smietos,” stāsta Vladislavs.
“Es vairs nevarēju dzīvot kā līdz šim, jo vērtības bija fundamentāli mainījušās. Garīgā attīstība, dvēseles evolūcija ietekmēja centienus, mērķus, domas, emocijas. Es gribēju dzīvot mežā un sevi pilnveidot. Visprecīzāk pateica mana ministrijas kolēģe Lonija: “Vladislav, tev pienācis laiks uzkopt sevi.” Tieši uzkopt sevi kā dārzu, ar mīlestību, nevis brutāli, mehāniski mainīt, lauzt, uzlādēt no jauna. To, kas notika ar mani, ir grūti izskaidrot cilvēkiem, kuri to nav piedzīvojuši. Pat pēc divdesmit gadiem man ir bijušas šaubas – kas var atmaksāt tās dvēseliskās sāpes, ko esmu piedzīvojis? Tas nav izsakāms vārdos – vienā dienā bija gan gandarījums un augstākais prieks, ekstāze, gan smagi pārdzīvojumi, un tā ilgus gadus augšup un lejup kā sinusoīda. Varbūt to var salīdzināt ar LSD izraisītajām sajūtām, lai gan toreiz es pat tādu vārdu nezināju. Varbūt kaut kas tāds notiek pēc nāves… Tajā pasaulē ir citi principi. Esam pieraduši, ka realitātē darbojas noteikti likumi – ābols krīt lejup, ja iesēžamies pilnā vannā, no tās ūdens izlīst utt. Kad cilvēks kļūst īpaši jūtīgs, viņš citādi jūt cilvēkus sev apkārt, un ne tikai. Mēs esam pieraduši domāt, ka ir tikai tas, ko varam redzēt un aptaustīt, bet būtnes var būt arī neredzamas. Es toreiz tās sajutu ar ožu – no materiālistiskā viedokļa neviena nav, bet telpā ir koncentrēts aromāts.”

IMG_8816

Foto: Lelde Feldmane, Šamanisko deju un mūzikas festivāls 2016

Dvēseles cimds

Vladislavs ir pārliecināts – ir jālūdz Dievam, un viņš izdarīs: “Svētīti garā nabagie, tiem piederēs debesu valstība – ir viens no visbiežāk citētajiem Bībeles tekstiem. Kā es to tulkoju? Cilvēks sākumā dzīvo, organizējot savu darbību, attiecības, pēc tam seko pārdzīvojumi. Brīdī, kad evolucionē iekšējā pasaule, vairs nevaram būt ideāls jeb gars, jo ideāls atrodas turpat, kur kļūdas. Kaut kas ir jāmaina. Tātad svētīti garā nabagie nozīmē nevis garīgi slimie, bet gan tie, kas nav uzņēmušies, pārņēmuši gara lomu. Cilvēks saka: “Es gribu atbrīvoties no tā un šitā, bet, lai ko es darītu, es panāku pretēju rezultātu.” Ir līmenis, kurā tu pats sevi nevari mainīt. Tikai tad, kad tu atzīsti savu bezspēcību un nodod sevi Dievam, sākas pārmaiņas.”
Kad 2001. gadā Vladislavam pavērās iespēja studēt psiholoģiju Sanktpēterburgā, viņš šaubījās: ko nu es, jau tuvu piecdesmit, aiz muguras solīdi amati ministrijās. Bet likteņa rakstnieks jau bija uzrakstījis aizraujošu scenāriju. Kopš tā brīža viss notika ļoti strauji – Sanktpēterburgā Vladislavs sastapa Staņislavu Grofu, kas piecdesmit mūža gadus ir veltījis cilvēka neparasto apziņas stāvokļu un garīgās izaugsmes pētījumiem. “Kad sāku studēt transpersonālo psiholoģiju, sapratu, ka esmu to jau piedzīvojis.” Drīz vien Vladislavu jau nodēvēja par holotropās elpošanas Latvijas līderi, un pēc kāda laika viņš vadīja pussimt semināru gadā.
Te jāpaskaidro, ka transpersonālā psiholoģija vēršas pie tā sauktajiem mainītajiem apziņas stāvokļiem, ko Grofs apzīmējis ar terminu – apziņas stāvokļa paplašināšana. Vladislavs domā, ka salīdzinājumā ar sašaurinātiem ikdienas apziņas stāvokļiem, kas ierobežo informācijas plūsmu un tās izpratnes spektru, tie drīzāk ir normāli apziņas stāvokļi. Vecāki un sociums atsvešina cilvēku no pārdzīvojumu pasaules, provocējot progresējošu dvēseles aklumu, kas iekšējā pasaulē izraisa sajukumu un konfliktu saasināšanos, bet ārējā – narkomāniju un citas līdzīgas parādības. Transpersonālā psiholoģija ietver pārdzīvojumus un stāvokļus, kas pārsniedz personīgās patības robežas, aptverot cilvēci kopumā, dzīvi, garu un kosmosu. Aiz apziņas robežām var notikt identificēšanās ar augiem, dzīvniekiem, tur var būt embrionālie, dzimtas, kolektīvie, rases pārdzīvojumi, pieredze pirms un pēc inkarnācijas, gaišredzība, ceļošana laikā, planetāra un ekstraplanetāra apziņa, telepātiska apziņas sašaurināšana, apziņa atsevišķa orgāna, audu un šūnas līmenī un daudz cita. Viens no ceļiem, kā virzīties uz tā saukto būtības veselumu, neparastiem apziņas stāvokļiem, ir holotropā elpošana. Prakses fizioloģiskajā pamatā ir intensīva (dziļa un/vai bieža) elpošana, kas piesātina asinis ar skābekli. Asiņu pieplūdums galvas smadzenēm izraisa pārdzīvojumus.
Prasu, vai mūsu bioloģiskais ķermenis un smadzenes vispār ir piemēroti, lai lūkotos ārpus sevis un izprastu, kas ir nāve, Visums, kā tas viss darbojas. Un galvenais – kā mēs varam skaidri zināt, ka tas, ko piedzīvojam paplašinātas apziņas stāvoklī, nenotiek turpat apziņā? “Kas esam tie mēs, kas kaut ko grib skaidri zināt?” Vladislavs atbild ar pretjautājumu. “Kas ir cilvēks? Vai cilvēkā ir dvēsele? Varbūt mēs esam tikai dvēseles cimds.” Turpinu iebilst, ka mēs nekontrolējam domas, kas iešaujas prātā, haosu, kas ir smadzenēs. Vladislavs smejas: “Lūk, atkal tas vārds kontrolēt. Pie manis nāk cilvēki ar atkarībām. Divpadsmit soļu programmā viens no galvenajiem punktiem ir atzīt savu bezspēcību un nodot sevi augstāka spēka rokās. Cilvēks saka: “Es vairs nevaru, gribu tikt vaļā, man jau līdz kaklam tā dzeršana.” Kas tad ir tas es, kurš nekomandē pats savu gribu, negribu? Ja cilvēku pārņem alkohola gars, viņš kļūst par tā gūstekni. Vienīgais, ko cilvēks var, ir atzīt, ka ir bezspēcīgāks par garu, un vienīgā viņa brīvība ir izvēlēties citu garu – svēto, Kristus, glābšanas, visu piedošanas un brīvības garu. Tas tikai manuprāt, zinu, ka citi tā nedomā,” viņš uzsver.

Dvēseles banka

Runājam, ka viena no iespējamām atbildēm uz jautājumu, kas es esmu, ir – manis nav. Tas tāpēc, ka cilvēka izjūtas ir nepastāvīgas, psihoemocionālais stāvoklis nepārtraukti mainās, domas šaudās. Kur šajā mainīgo noskaņojumu gūzmā ir cilvēks, ar kuru identificēties, atpazīt kā sevi? “Personības nav, bet dvēsele ir,” saka Vladislavs. “Bioloģija nav es, tas ir cimds. Cilvēks šajā dzīvē ir aktieris nelielā epizodē, un lomas var būt dažādas.”
Mēs atgriežamies pie inkarnācijas tēmas, un Vladislavs pamāj: esot redzējis savu inkarnāciju, lai gan viņš, būdams pareizticīgs, to neuztver tieši un nepārprotami. “Jūs neticētu, ja es pateiktu, cik daudz cilvēku ir mani redzējuši savās inkarnācijās, arī Atlantīdā,” viņš smejas. “Šajā jautājumā gan ir viena kļūda. Indijā inkarnāciju izprot citādi – tā ir dvēselei, bet ne cilvēkiem. Dvēsele ir kaut kas līdzīgs mūsu pārdzīvojumu bankai, kurā ir visi būtiskākie pārdzīvojumi, bet te paradās interesants jautājums: kā atšķirt inkarnāciju no identificēšanās? Pirms vairākiem gadiem ASV notika Jēzus Kristus inkarnāciju kongress, kurā piedalījās ap 300 cilvēku. Manā seminārā kāda sieviete identificējās ar Ļeņinu un izjusti stāstīja, kā viņai apnikuši cilvēki, kas iet gar viņu mauzolejā. Es uzskatu, ka dvēselei ir vienalga, vai pārdzīvojumi izdzīvoti ķermenī vai pārdzīvojot citu cilvēku dzīves. Mēdz būt, ka pašreizējo problēmu saknes atrodamas vienīgi iepriekšējā dzīvē, bet tam ir nozīme tikai tādēļ, lai palīdzētu cilvēkam.”

Runājam par to, ka cilvēks ir ieprogrammēta mašīna, sociāls dzīvnieks, kura uzvedību un izvēli nosaka fizioloģiskās vajadzības, emocijas, traumas, sāpes. Apjucis radījums, kas nonācis nezināmā vietā, kuras likumsakarības viņam nav zināmas. Vienīgā brīvības saliņa mūsos, varbūt tik niecīga kā kniepadatas galviņa, ir dvēsele. “Dianētikā ir ingrammas – sāpīgas iepriekšējās pieredzes, kas komandē un traucē būt laimīgam un attīstīties. Filozofs un mistiķis Georgijs Gurdžijevs uzskatīja: pirms kļūt brīvam, cilvēkam jāizjūt, cik nebrīvs viņš ir. Mēs zinām šīs pasaules likumsakarības, bet iedomājieties, ka realitāte ir līdzīga sapnim, un, ja tā, tad kādi likumi varētu būt sapnim? Es nesaku, ka realitātes, kurā dzīvojam, nav, tikai to, ka no dažādiem skatpunktiem redzamas dažādas figūras. Materiālā dzīve varētu būt aplis, sapņa realitāte – trīsstūris, un tas viss kopā – konuss. Un tad es jautāju: tev patīk būt par automātu, tev patīk tie likumi, karma? Zini, varbūt var citādi,” savu viedokli skaidro Vladislavs.
Viņš atradis pamatojumu grāmatās: “Mirušo grāmatā teikts, ka vispirms parādās zelta mīlestības gaisma. Ja nevari pie tās noturēties, tu krīti zemāk, kur ir sudraba gaisma. Tad slīdi lejup dēmonu pasaulē un vēl zemāk jau lido virs cilvēku pasaules. Seko ieteikums izvēlēties vismaz reliģiozu ģimeni, kurā izdzīvot vēl vienu inkarnāciju un vairs nekrist lejup. Inkarnācijas ir tāpēc, ka dvēsele nav tik tīra, lai pietuvotos svētībai, atrastos pie gaismas. Domātājs Daniels Andrejevs grāmatā Pasaules roze apraksta, kas ar viņu noticis starp inkarnācijām. Tikai retais to spēj atcerēties. Iepriekš viņš Indijā bijis bramanis, un pēc nāves viņam dota izvēles iespēja: palikt gaismas tuvumā vai doties lejā un palīdzēt cilvēkiem, kur viņam gaidāma grūta dzīve. Viņš izvēlējies otro variantu un daudzus gadus pavadīja Staļina nometnēs.
Pēc manām domām, angļu rakstnieks Tolkīns Gredzenu pavēlniekā ir attēlojis ne vien vēsturiskus pavērsienus, bet arī to, ko pats pārdzīvojis. Kad izlasīju grāmatu, sapratu, ka uz Brīvības ielas esmu redzējis nazgulu – ēnu, gredzena spoku. Pēc tam aizgāju uz kino. Filma bija tikko sākusies, man garām ar popkorna turzām ķiķinādami gāja cilvēki, bet es automātiski ieķēros krēslā un drebēju, jo pazemes dēmonā Balrogā atpazinu nemateriālo figūru, ko biju piedzīvojis dvēselē. Toreiz, pirms daudziem gadiem, man bija tā, ka vienā mirklī zināju visu – gan savu, gan pasaules likteni. Tagad es tikai reizēm redzu, kas ar cilvēku notiek. Sauksim to par intuīciju. Piemēram, zinu, ka sievietei ir grūti ar to vīrieti, viņa nevar ieņemt bērnu, bet ar otru varēs. Es ļoti reti kaut ko pasaku un vienmēr piebilstu, ka tās ir muļķības, mudinu aiziet uz baznīcu, padzīvot klosterī, jo salīdzinājumā ar svēto spējām kaut ko mainīt mūsu dzīvē vislabākā šamaņa varēšana ir nekas.”
Filozofs un mistiķis Vladimirs Solovjovs ir teicis, ka cilvēks nav tas, ko viņš dara, un pat ne tas, ko domā, bet pēc kā tiecas, kas vēlas būt. “Atbilde uz jautājumu, kas es esmu, cilvēkā mainās un attīstās,” skaidro Vladislavs. “Sākumā viņš sevi izjūt saistībā ar saviem darbiem, pēc tam – ar izjūtām, domām, vēlāk ar tiekšanos, un tas ir tuvāk garam, jo iekšējā pasaule ir tuvāk dvēselei, lai gan nav dvēsele. Kur ir mana uzmanība, tur esmu es. Viens sevi meklē ezoteriskās mācībās, cits iet pie psihologa. Es vienmēr saku: kamēr tevi nekas nespiež, ej uz baznīcu, bet regulāri, tas ir grūtākais, un atstāj mierā to trasnspersonālo psiholoģiju.”

Kad cilvēks iemīlas, Dievam kļūst interesanti

Ja holotropā elpošana aizved tur, kur ir viss reliģijās un šamanismā sastopamais, ir dievības, dzīvnieki, gari, pagātne, nākotne, Visums, kāpēc mums turp doties, ar kādu mērķi? “Neviens nevar pateikt, vai galvenais iemesls ir elpošana vai arī tā kalpo tikai par pastiprinātāju. Holotropās elpošanas sesija ilgst divarpus stundas un nereti sākas piecas stundas pēc semināra sākuma. Tikai materiālajā pasaulē ir cēloņi un sekas. Manos semināros mēdz gadīties, ka intensīvs process sākas cilvēkam, kurš uzmana aktīvi elpojošo dalībnieku. Kāpēc mežā un baznīcā cilvēku reizēm piemeklē pārdzīvojumi, kas līdzinās holotropās elpošanas laikā izjustajiem?”
Pirms un pēc katra semināra Vladislavs iet uz baznīcu, izsūdz grēkus, saņem svēto vakarēdienu. Bilstu, ka, piemēram, angļu dzejnieks Viljams Bleiks runāja par vajadzību “attīrīt uztveres durvis”, lai mēs varētu redzēt, ka patiesībā viss ir bezgalīgs. Tomēr kristīgajā meditācijā mācāmies pilnībā izdzīvot šo brīdi, apzināties, pārtraucot domāt par pagātni un nākotni. Tā nav nokļūšana mainītā apziņas stāvoklī, kaut kā neparasta pieredzēšana, bet gan būšana ar Dievu, nerunājot ar viņu un neko nelūdzot.
“Holotropā elpošana ir citāda un spēcīgāka par meditāciju, kuras laikā nolīdzinām ūdens virsējo slāni un tad lūkojamies, kas uz virsmas notiek. Holotropajā epošanā rīkojamies pretēji – samutuļojam ūdeni un, kad viļņošanās norimst, redzam, kas uzpeldējis virspusē.” Vai tā ir ielūkošanās zemapziņā? “Jā, tikai mēs ejam dziļāk, un tur ir visa pasaule. Tā nav metafora, bet matemātiski pierādāms fakts. Palielinot attēla vienu, vissīkāko daļiņu, kādā brīdī tā kļūst vienāda ar visu fraktāli. Cilvēks ir ļoti sarežģīts, tāpēc mums iekšā ir visa pasaule. Kāda sieviete man teica, ka viņai ir apnicis dzīvot, jo ir garlaicīgi, nekas viņu vairs neinteresē. Es teicu: iemīlies ar dvēseli, un pasaule kļūs fantastiski interesanta,” stāsta Vladislavs.
Kad sākas mīlestības posms, cilvēku piemeklē sinhroni atgadījumi. Sinhronismus – nejaušas sakritības ar mazu varbūtību – aprakstījis Karls Gustavs Jungs. Reiz šveiciešu psihologs braucis tramvajā un atcerējies numuru uz biļetes. Vakarā viņš devies uz teātri un uz biļetes ievērojis to pašu numuru. Starpbrīdī viņš sastapis paziņu, kurš pateicis savu telefona numuru, kas sakritis ar diviem iepriekšējiem. Ar Vladislavu notika kas līdzīgs. Pēc semināra par apzinātajiem sapņiem kopā ar kādu sievieti viņš brauca maršruta taksometrā. Ielūkojās biļetē un nopriecājās: laimīgā! Pirmo triju ciparu summa bija vienāda ar pēdējiem diviem cipariem. Abi pasmējās un turpināja ceļu. Tramvajā Vladislavam atkal gadījās biļete, kurā pirmo ciparu summa atbilda pēdējiem diviem. Kad notikums atkārtojās atpakaļceļā, Vladislavs kļuva domīgs un noglabāja visas trīs biļetes, ko viņš ilgi rādīja semināru dalībniekiem. Varbūt sinhronismi ar mums atgadās nepārtraukti, tikai mēs tos nepamanām, noslēgušies sevī?
Vladislavs pastāsta vēl kādu zīmīgu atgadījumu: “Es vairākas reizes braucu uz Hužiras ciematu pie Baikāla ezera, kur vadīju seminārus. Tā nu ciemā satieku pazīstamu meiteni, kas iepriekš pie manis strādāja par voluntieri, un redzu, ka viņa pavisam sadrūmusi. Izrādās, suvenīru veikaliņš, kurā viņa strādā, apzagts. Amatnieki, kas bija iedevuši savus darinājumus tirgošanai, neprasīja atmaksāt zaudējumus, tikai kāda sieviete lūgusi, lai atdod naudu par nefrītu, no kura darinātas krelles, jo tas bijis ļoti dārgs. Meitene saka, ka naudas viņai nav un diez vai vajadzīgo summu sapelnīs vairākos mēnešos. Man pēkšņi iešāvās prātā ideja – aizgāju uz Baikāla krastu un sāku meklēt akmentiņus ar caurumiņu vidū, ko vietējie šamaņi dēvē par vistu dievu. Saimniecei, pie kuras dzīvoju, bija kombikorma maisi, no kuriem pāri bija palikuši smalki diegi. Izmazgāju tos, ievēru akmentiņos, aiznesu meitenei un teicu: “Pieliec uzrakstu: amulets no šamaņa Ķengas.” Pēc dažām dienām viņa nāk priecīga pretim: “Zini, visus izpirka.” Tas vēl nav viss – gāju pa galveno ceļu, tādu smilšainu, pa kuru pavasaros un rudeņos gāžas ūdens, un sajutu zem kājām akmeni. Paspēru ar kāju, bet kaut kas lika pievērst tam uzmanību. Izrādījās, liels nefrīts. Kad cilvēks iemīlas, sinhronismi nāk cits pēc cita, jo šajā laikā mums Dievs stāv klāt; viņam, redz, ir interesanti.”

Dzintariņus vairs nedāvina

Iebilstu, ka vārds mīlestība ir piesūcies ar banalitātēm un meliem. Kas īsti ir mīlestība, ko Vladislavs visu laiku piesauc? “Mīlestība ir ne vien sarežģīta un visa pamatā, bet katram cilvēkam tā ir citāda un evolucionē. Bērnībā tā ir viena, jaunība cita, brieduma gados un vecumā vēl cita. Nepareizu variantu nav. Mīlestības gars ir tiekšanās pēc tās. Kad es iedomājos svētās trīsvienības mīlestību, mani kaut kas nodreb. Reiz baznīcā man prātā noskanēja vārdi: “Vienīgais, kas tevi atdala no šīs mīlestības, ir tava neticība, ka esi tās cienīgs.” Kad pēkšņi sajūtu Svētās Dievmātes mīlestību, manī ir šaubas: kas gan es esmu, tāds niecīgs un iekšienē netīrs, lai mani mīlētu? Man ir grūti noticēt, ka pats Dievs mani mīl arī tādu. Attīstīt mīlestību var tikai vienā ceļā – pārdzīvojot.”
Vladislavs dažreiz mudina cilvēkus atcerēties nevis tos dzīves faktus, ko dēvē par biogrāfiju, bet tos brīžus, kas atstājuši nospiedumu dvēselē, kaut ko būtiski mainījuši, palikuši atmiņā. Tā mēs kaut nedaudz pietuvojamies pārdzīvojumiem, kas veidos dvēseles bagāžu arī pēc nāves. Skaidroju, ka viens no iemesliem, kāpēc neticu gaišreģiem: viņi manipulē ar faktiem, kas tiek uzskatīti par sociāli nozīmīgiem, bet man personiski maz ko izsaka. “Viņi pasaka gan, bet ko viņi redz? Einšteins teica, ka dzīve ir kā kinolente, ko var tīt uz priekšu un atpakaļ, bet Nīlss Bors sacīja, ka laiks virzās tikai uz vienu pusi. Un te nu atkal sanāk, ka viens redz apli, otrs trīsstūri, bet figūra – konuss – ir viena un tā pati. Iedomājies, ja tu pacelies virs Einšteina lentes, tad redzi aizvien lielāku lentes posmu. Ja tas ir laiks, tad desmit vai simt kadrus. Uzskatu, ka dvēselei piemīt spēja redzēt vairāk un mainīt kadrus. Ir pareģojumi, kas piepildās, jo cilvēks tiem notic. Reiz pie manis atnāca kāds cilvēks un raudāja, ka nevar gulēt, jo čigāniete teikusi, ka pilnmēnesī ar viņu notikšot nelaime. Problēma tāda, ka gaišreģi to, ko redz, uztver kā kaut ko nemainīgu, bet es ticu, ka Dievs ir mīlestība un Bībeles vaārdi, ka Dievs ir likums, nozīmē, ka Dievs likumus aizvieto ar savu mīlestību.
Galvenais nav redzēt, bet mainīt, pateikt, kas jādara, lai viss būtu labi. Es daudz braukāju pa Urāliem un kādreiz dāvināju ļaudīm mazus dzintariņus, stāstot, ka Latvijā tic: ar mīlestību dāvinātam dzintariņam piemīt spēja izpildīt vēlēšanos. Vēlāk man stāstīja, ka vēlēšanās tiešām esot piepildījušās. Es pārtraucu dāvināt dzintariņus, kad uzzināju par diviem atgadījumiem. Viens bija šāds. Sieviete sacīja, ka viņai esot labs, gādīgs vīrs, tikai viena nelaime – aizrautīgs cilvēks, visur viņam jābūt un jāpaspēj, tāpēc viņš reti ir mājās. Sieviete paberzēja dzintariņu un lūdza, lai viņš biežāk ir mājās. Pēc kāda laika pa ceļam uz veikalu vīram uzbruka. Viņš ilgu laiku gulēja mājās. Mums pietrūkst fantāzijas, radošā spēka. Cilvēkam nav, Dievam ir.”
Sarunas nobeigumā transpersonālais psihologs saka: “Mēs mēdzam uz pasauli skatīties, esot daļiņa no tās, zobratiņš, mēs domājam, ka atspoguļojam pasauli, kas pastāv neatkarīgi no mums, bet, kad sākam izprast, ka ar savu ticību iedarbojamies uz to, secinājums ir interesants: nevajag ticēt tam, kas izriet no dzīves pieredzes, bet pievērst uzmanību un noticēt tam, kas mūs ētiski un estētiski iedvesmo.”

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Lelde Feldmane

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.