Pieradināšana un planētas sapnis

Foto: Elena Karneeva

Foto: Elena Karneeva

Tas, ko tu pašlaik redzi un dzirdi, nav nekas cits kā sapnis. Šai brīdī tu sapņo. Tu sapņo nomoda sapņus.

Sapņošana ir prāta galvenā nodarbe, mēs sapņojam divdesmit četras stundas diennaktī. Mēs sapņojam gan nomodā, gan miegā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tad, kad esam nomodā, realitātes rāmji liek mums visu uztvert lineārā veidā. Miegā šie rāmji pazūd, un sapnis nemitīgi mainās.
Cilvēki sapņo nemitīgi. Par savu nākšanu pasaulē mēs varam pateikties lielam, ārējam sapnim, ko nosauksim par sabiedrības sapni jeb planētas sapni. Planētas sapnis sastāv no miljardiem mazu, personisku sapņu, kas veido ģimenes sapni, kopienas sapni, pilsētas sapni, valsts sapni un, visbeidzot, cilvēces sapni. Planētas sapnī ir ietverti visi sabiedrības likumi, ticības, reliģijas, kultūras un dažādie dzīvesveidi, valdības, skolas, visi notikumi un brīvdienas.
Mums ir iedzimta spēja iemācīties sapņot, un cilvēki, kas dzīvojuši pirms mums, māca mūs, kā sapņot tā, kā to dara sabiedrība. Lielajam sapnim ir daudz noteikumu, un, kad pasaulē nāk bērns, mēs piesaistām mazuļa uzmanību un iekalām šos noteikumus viņa prātā. Lielais sapnis ar mammu, tētu, skolu un reliģiju starpniecību māca mūs, kā sapņot.
Uzmanība ir spēja atsijāt un uztvert tikai to, ko gribam uztvert. Mēs varam vienlaicīgi uztvert miljoniem lietu, bet uzmanība ļauj mums prāta priekšplānā paturēt tās lietas, ko patiešām gribam uztvert. Pieaugušie, kas bija ap mums bērnībā, piesaistīja mūsu uzmanību un piepildīja mūsu prātu ar informāciju, atkārtojot to. Tā mēs apguvām to, ko tagad zinām.
Ar uzmanības palīdzību mēs apguvām realitāti – lielo sapni. Mēs iemācījāmies, kā izturēties sabiedrībā, kam ticēt un kam neticēt, kas ir labs un kas — slikts, kas ir skaists un kas — neglīts, kā ir labi un kā – slikti. Visas šīs zināšanas, noteikumi un priekšstati, kā izturēties, bija jau pirms mums.

Jūs neesat izvēlējušies savu dzimto valodu. Jūs neesat izvēlējušies savu reliģiju un ētiskās vērtības — tās pastāvēja pirms jūsu dzimšanas. Mums nekad nav bijis iespēju izvēlēties, kam ticēt un kam neticēt. Mēs nekad neesam izvēlējušies pat visniecīgākos no baušļiem. Mēs neesam izvēlējušies pat paši savu vārdu.
Bērnībā mums nebija iespēju izvēlēties, kam ticēt, mēs pieņēmām informāciju, ko planētas sapnis ar cilvēku starpniecību darīja mums pieejamu. Informāciju var saglabāt, tikai piekrītot tai. Ārējais sapnis var piesaistīt sev mūsu uzmanību, bet, ja neesam ar to vienisprātis, mēs nepaturam un nesaglabājam informāciju. Tiklīdz mēs tai piekrītam, mēs sākam tai ticēt un saucam to par ticību. Ticība ir beznosacījumu piekrišana.
Bērni mācās, piekrītot visam, ko saka pieaugušie. Mēs piekrītam, un mūsu ticība kļūst tik spēcīga, ka šī uzskatu sistēma ietekmē visu mūsu dzīves sapni. Mēs neesam izvēlējušies šo ticību un uzskatus, mēs esam varējuši pret tiem sacelties, bet mēs neesam bijuši pietiekami stipri, lai ņemtu pār tiem virsroku. Rezultātā mēs esam padevušies šai ticībai, piekrītot tai un padarot to par vienošanos.
Es šo procesu dēvēju par cilvēka pieradināšanu, kuras laikā mēs mācāmies, kā dzīvot un kā sapņot. Cilvēka pieradināšanas laikā informācija no ārējā sapņa tiek pārnesta uz iekšējo sapni, un izveidojas viņa uzskatu sistēma. Vispirms bērns apgūst lietu un parādību nosaukumus — mamma, tētis, piens, pudele. Dienu no dienas mājās, skolā, baznīcā, skatoties televīzijas pārraides, kāds mūs māca, kā jādzīvo, kā jāuzvedas un kā jāizturas. Ārējais sapnis māca mūs, kā kļūt par cilvēku. Mums ir savs priekšstats par to, kas ir “sieviete” un kas ir “vīrietis”. Un mēs iemācāmies vērtēt; mēs vērtējam paši sevi, citus cilvēkus, kaimiņus.
Bērnus pieradina gluži tāpat, kā mēs pieradinām suni, kaķi vai kādu citu dzīvnieku. Lai sunim ko iemācītu, mēs sodām to un uzslavējam. Bērnus, kurus mēs tik ļoti mīlam, mēs audzinām tāpat kā mājdzīvniekus — sodot un uzslavējot. Kad darījām to, ko gribēja mamma un tētis, mums teica — “labs puisītis” vai “laba meitenīte”. Ja nedarījām viņiem pa prātam, mūs sauca par “sliktu zēnu” vai “sliktu meiteni”.
Ja pārkāpām noteikumus, mūs sodīja, ja rīkojāmies saskaņā ar tiem, mūs uzslavēja un apbalvoja. Neskaitāmas reizes dienā mēs izpelnījāmies kā sodu, tā uzslavas. Drīz mēs sākām baidīties gan no tā, ka mūs sodīs, gan no tā, ka izpaliks uzslava. Uzslava nozīmē to, ka vecāki, brāļi, māsas, skolotāji un draugi pievērsuši mums savu uzmanību. Un drīz mēs kļūstam atkarīgi no vajadzības piesaistīt citu cilvēku uzmanību, lai saņemtu uzslavu.
Uzslavas ir patīkamas un, lai tās saņemtu, mēs sākam darīt to, ko no mums grib citi. Baidoties no soda un tā, ka mūs nepaslavēs, mēs sākam izlikties par to, kas mēs neesam. Mēs to darām tikai tāpēc, lai kādam izpatiktu un iepatiktos. Mēs cenšamies izpatikt mammai un tētim, skolotājiem, Baznīcai. Un tā mēs iemācāmies tēlot. Mēs izliekamies par to, kas neesam, tikai tāpēc vien, ka baidāmies no tā, ka mūs atgrūdīs un nepieņems. Šīs bailes pārvēršas par bailēm no tā, ka mēs kādam nepatiksim. Galu galā mēs kļūstam par to, kas nemaz neesam. Mēs kļūstam par mammas, tēta, sabiedrības un reliģijas uzskatu kopiju.
Pieradināšanas procesa laika mēs zaudējam savas dabiskās tieksmes. Kad esam pietiekami pieauguši, lai sāktu saprast, mēs iemācāmies vārdu nē. Pieaugušie saka: “Nedari tā un nedari šitā.” Mēs sadumpojamies un sakām: “Nē!” Mēs saceļamies, jo aizstāvam savu brīvību. Mēs gribam būt mēs paši, taču pieaugušie ir lieli un stipri, bet mēs neesam tikpat kā nekas. Pēc kāda laika mēs kļūstam bailīgi, jo zinām, ka ikreiz, kad izdarīsim kaut ko ne tā, mūs sodīs.
Pieradināšana ir tik iedarbīga, ka dzīvē pienāk brīdis, kad nevienam vairs nevajag mūs pieradināt. Mums nevajag, lai mamma, tētis, skola vai Baznīca mūs pieradinātu. Mēs esam tik labi mācīti, ka pieradinām paši sevi. Mēs esam pašpieradināti dzīvnieki. Mēs spējam pieradināt sevi, lai iekļautos uzskatu sistēmā, kuru esam pārmantojuši, un mēs izmantojam to pašu veco sodīšanas un slavēšanas metodi. Mēs sodām sevi, kad esam pārkāpuši pašradītās uzskatu sistēmas noteikumus, un apbalvojam sevi, kad esam bijuši “labs puisītis” vai “laba meitenīte”.
Uzskatu sistēma ir kā likumu kodekss, kas valda pār mūsu prātu. Mēs pat neuzdrīkstamies šaubīties, vai viss šajā kodeksā rakstītais ir patiess. Uzskatu sistēma sakņojas visi mūsu spriedumi, pat tie, kas vērsti pret mums pašiem. Pieradināšanas rezultātā mūsu apziņā nostiprinās pat tādi ētikas likumi kā desmit baušļi. Viens pēc otra šie likumi kļūst par daļu no mūsu likumu kodeksa un valda pār mūsu sapni.
Mūsu prātā ir kas tāds, kas vērtē visu un visus — laika apstākļus, suni, kaķi, visu. Iekšējais soģis pēc likumu kodeksā rakstītā spriež tiesu pār visu, ko darām un nedarām, domājam un nedomājam, jūtam un nejūtam. Nav nekā, kas nebūtu pakļauts šī soģa tirānijai. Ikreiz, kad darām kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar šo likumu kodeksu, soģis pasludina mūs par vainīgiem, mums jāsaņem sods, mums jākaunas. Un tā notiek neskaitāmas reizes dienā visas dzīves garumā.
Mūsos mājo arī upuris. Upuris ir tas, kas dzīvo ar vainas un kauna apziņu. Upuris ir tā mūsu personības daļa, kas mēdz teikt: “Ak, es nabadziņš. Es neesmu pietiekami labs, pietiekami gudrs, pietiekami skaists. Es neesmu mīlestības vērts. Ak, es nabadziņš.” Soģis piekrīt un saka: “Jā, tu neesi pietiekami labs.” Un tas viss sakņojas uzskatu sistēmā, kuru nekad neesam izvēlējušies. Šie uzskati ir tik spēcīgi, ka pēc daudziem gadiem, kad saskaramies ar jauniem jēdzieniem un cenšamies paši pieņemt lēmumus, mēs atskāršam, ka tie vēl aizvien valda pār mūsu dzīvi.
Jebkas, ko darāt, pārkāpjot likumu kodeksu, saules pinuma apvidū rada dīvainu sajūtu, ko sauc par bailēm. Kodeksa pārkāpšana uzplēš jūsu emocionālās rētas, un jūs reaģējat, ražojot emocionālu indi, jo viss, kas rakstīts likumu kodeksā, ir taisnība, un viss, kas liek jums apšaubīt savu uzskatu sistēmu, laupa jums drošības sajūtu. Pat ja likumu kodekss nemaz nav pareizs, tas tomēr rada drošības sajūtu.
Tādēļ, lai apšaubītu savu uzskatu sistēmu, mums vajadzīga drosme. Pat ja mēs neesam šos uzskatus izvēlējušies, mēs esam tiem piekrituši, esam ar tiem vienojušies. Šī vienošanās ir tik iedarbīga, ka pat tad, ja saprotam, ka kāds no tiem nav gluži pareizs, mēs tik un tā jūtamies vainīgi un kaunamies par to, ka neesam rīkojušies saskaņā ar noteikumiem.
Tāpat kā valdībai ir likumu kodekss, kas reglamentē sabiedrības sapni, tā arī mūsu uzskatu sistēma ir likumu krājums, kas reglamentē mūsu personisko sapni. Visi šie likumi ir ierakstīti mūsu apziņā, mēs tiem ticam un soģis mūsos izmanto tos, lai spriestu tiesu pār visu. Soģis pasludina spriedumu, upuris mokās vainas apziņā un izcieš sodu. Bet kas saka, ka šajā sapnī ir taisnība? Taisnība nozīmē par katru kļūdu maksāt tikai vienu reizi. Patiesa netaisnība ir likt par katru kļūdu maksāt vairākkārt.
Cik reizes mēs maksājam par vienu kļūdu, ko esam pieļāvuši? Tūkstošiem. Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne zemes virsū, kam par katru kļūmi jāmaksā tūkstošiem reižu. Pārējās būtnes par katru kļūdu maksā tikai vienreiz. Tikai ne mēs. Mums ir laba atmiņa. Mēs kļūdāmies, tiesājam sevi, pasludinām sevi par vainīgiem un sodām sevi. Ja zemes virsū būtu taisnība, ar to būtu gana, ar to pietiktu. Taču ikreiz, kad atceramies, mēs no jauna sākam sevi tiesāt, no jauna pasludinām par vainīgiem un sodām, un tā atkal un atkal. Ja mums ir dzīvesbiedrs, viņš vai viņa mums atgādina par pieļauto kļūdu, lai mēs no jauna sāktu sevi tiesāt, atkal atzītu par vainīgiem un sodītu. Vai tas ir taisnīgi?
Cik gan daudz reižu mēs liekam saviem laulātajiem draugiem, bērniem vai vecākiem maksāt par vienu un to pašu kļūdu? Ikreiz, kad atceramies notikušo, mēs atkal un atkal viņiem pārmetām un izšļācam pār viņiem visu savu emocionālo indi, kas rodas, saskaroties ar netaisnību, un liekam vēlreiz maksāt par tām pašām kļūdām. Vai tas ir taisnīgi? Soģis mūsos nav taisnīgs, jo mūsu uzskatu sistēma, likumu kodekss nav gluži pareizs. Sapnis sakņojas nepareizos likumos. Deviņdesmit pieci procenti no uzskatiem, ko glabājam savā prātā, nav nekas cits kā meli, un mēs ciešam, jo ticam šiem meliem.
Saskaņā ar planētas sapni, tas, ka cilvēki cieš, dzīvo bailēs un inscenē emocionālas drāmas, ir dabiski. Ārējais sapnis nav jauks un patīkams sapnis, tas ir vardarbības, baiļu, kara un netaisnības sapnis. Cilvēku personiskie sapņi ir dažādi, bet lielākoties tie ir īsti murgi. Ja paskatāmies apkārt, mēs redzam vietu, kurā dzīvot nav viegli, jo tajā valda bailes. Pasaule ir pilna cilvēku ciešanu, dusmu, atriebības, atkarības, vardarbības ielās un neizmērojamas netaisnības. To līmenis katrā valstī var būt atšķirīgs, bet kopumā pār ārējo sapni valda bailes.
Salīdzinot sabiedrības sapni ar dažādu pasaules reliģiju rakstos sastopamajiem elles aprakstiem, mēs redzam, ka sabiedrības sapnis ne ar ko neatšķiras no elles. Reliģiskajos priekšstatos elle ir soda, baiļu un sāpju vietā, kurā kuras uguns. Uguns rodas no baiļu radītajām emocijām. Kad esam dusmīgi, greizsirdīgi, skaudības vai naida pārņemti, mēs jūtam, ka mūsos kuras uguns. Mēs dzīvojam elles sapnī.
Ja var uzskatīt, ka elle ir mūsu domas, tad tā ir visapkārt mums. Citi mums var teikt, ka, ja mēs nedarīsim to, kas mums jādara, mēs nokļūsim ellē. Bet man jums ir sliktas ziņas. Mēs jau esam ellē. Arī tie, kas mums tā saka, dzīvo ellē. Cilvēks nevar otram teikt, ka viņš nokļūs ellē, jo mēs visi tajā jau esam. Tiesa, cilvēki to var padarīt briesmīgāku, taču mēs paši to pieļaujam.
Katram cilvēkam ir savs sapnis, un bieži to tāpat kā planētas sapni pārvalda bailes. Mēs iemācāmies paši savu dzīvi, savu sapni pārvērst par elli. Katram cilvēkam bailes izpaužas savādāk, bet mēs visi dusmojamies, esam greizsirdīgi, ienīstam, ļaujam vaļu skaudībai un citām negatīvām emocijām. Mūsu personiskais sapnis var pārvērsties par nebeidzamu murgu, kurā mēs dzīvojam nemitīgās bailēs un no kura paši ciešam. Nevajag sapni pārvērst par murgu, jo ir iespējams dzīvot arī skaistā sapnī.
Visi cilvēki meklē patiesību, taisnību un tiecas pēc skaistuma. Mēs nebeidzam meklēt patiesību, jo dzīvojam prātā uzkrātajos melos. Mēs meklējam taisnību, jo mūsu uzskatu sistēma tās nav. Mēs tiecamies pēc skaistuma, jo, lai cik skaists arī nebūtu kāds cilvēks, mēs nespējam to saskatīt. Mēs meklējam un meklējam, nesaprazdami, ka tas viss mums jau pieder. Patiesība nav jāmeklē, jo, ja paskatāmies sev apkārt, tā ir it visur, tikai mūsu vienošanās un uzskati laupījuši mums spēju to saskatīt.
Mēs nespējam ieraudzīt patiesību, jo mēs esam akli. Nepareizie uzskati, ko glabājam savā apziņā, ir tie, kas mūs par tādiem padarījuši. Mēs gribam, lai mums būtu taisnība, tādēļ mēs uzskatām, ka tas, ko saka citi, nav taisnība. Mēs ticam saviem uzskatiem, un tie liek mums ciest. Mēs dzīvojam tādā kā miglā, kas neļauj mums redzēt tālāk par savu degungalu. Šī migla pat nav īsta, tā ir sapnis. Tā ir tavs personiskais sapnis, tavi uzskati un priekšstati par to, kas tu esi, tā ir vienošanās, ko tu esi noslēdzis ar citiem, ar sevi un pat ar Dievu.
Tavs prāts ir migla, ko tolteki sauca par mitote. Tavs prāts ir sapnis, kurā tūkstošiem cilvēku runā vienlaicīgi un cits citu nesaprot. Tavs prāts ir bieza migla, kas neļauj tev saskatīt to, kas tu patiesībā esi. Indieši šo miglu sauc par maija, kas tulkojumā nozīmē ilūzija. Tā cilvēks sevi uztver. Visas cilvēku domas par sevi un pasauli, visi priekšstati un plāni nav nekas cits kā migla. Mēs nespējam ieraudzīt savu patieso būtību, mēs nespējam ieraudzīt, ka neesam brīvi.
Tādēļ cilvēki pretojas dzīvei. Cilvēki visvairāk baidās no dzīves. Ne jau nāve ir tā, no kuras cilvēkiem ir visvairāk bail. Visvairāk mēs baidāmies uzņemties risku un dzīvot — dzīvot un izpausties. Visvairāk mēs baidāmies būt mēs paši. Mēs esam iemācījušies dzīvot tā, lai apmierinātu citu cilvēku prasības. Mēs esam iemācījušies dzīvot saskaņā ar citu cilvēku uzskatiem, jo mums ir bail, ka mūs nepieņems, atstums, ka mēs citiem nepatiksim.
Pieradināšanas procesa laikā mums izveidojas priekšstats par to, kādiem mums jābūt, lai patiktu citiem. Mums izveidojas priekšstats par to, kādiem mums jābūt, lai citi mūs pieņemtu. Vairāk par visu mēs cenšamies izpatikt tiem, kas mūs mīl — mammai, tētim, brāļiem, māsām, mācītājam, skolotājiem. Cenzdamies viņiem patikt, mēs radām priekšstatu par to, kādiem mums jābūt, taču mēs neatbilstam šim priekšstatam. Mēs to izveidojam, bet tas nav īsts. Līdz ar to mēs nekad nebūsim perfekti. Nekad!
Sapratuši, ka neesam perfekti, mēs noliedzam sevi. Tas, cik stipri mēs sevi noliedzam, ir atkarīgs no tā, kā pieaugušajiem veicās ar mūsu personības laušanu. Kad esam pieradināti, mēs jau vairs neuztraucamies par to, vai patiksim citiem. Mēs nepatīkam paši sev, jo mēs neatbilstam pašu izveidotajam ideālam. Mēs nespējam sev piedot to, ka neesam tas, kas mēs gribētu būt, jeb, pareizāk, neatbilstam saviem priekšstatiem par to, kādiem mums jābūt.
Mēs zinām, ka neesam tādi, kādiem, pēc mūsu domām, mums vajadzētu būt, tādēļ mēs sev šķietam nepareizi, jūtamies apmulsuši un uzskatām sevi par negodīgiem. Mēs cenšamies slēpties un izliekamies par to, kas neesam. Rezultātā mēs jūtamies nepatiesi, un, lai slēptu to no citiem, valkājam sociālās maskas. Mums ir bail, ka kāds pamanīs, ka mēs neesam tie, par ko izliekamies. Mēs vērtējam citus, salīdzinot viņus ar savu ideālu, un, protams, arī viņi tam neatbilst.
Lai izpatiktu citiem, mēs noliedzam sevi. Mēs ejam pat tik tālu, ka kaitējam savam ķermenim, lai tikai izpatiktu citiem. Pusaudži lieto narkotikas tikai tāpēc vien, lai vienaudži viņus neatstumtu. Viņi nesaprot, ka vaina meklējama viņos pašos, jo viņi paši neatzīst sevi. Viņi noliedz sevi, jo nespēj būt tādi, par kādiem izliekas. Viņiem ir savs priekšstats par to, kādi viņi grib būt, bet viņi tam neatbilst un tādēļ kaunas un jūtas vainīgi. Cilvēki nemitīgi sevi soda par to, ka nav tādi, kādiem, pēc viņu domām, viņiem vajadzētu būt. Cilvēki dara sev pāri un ļauj citiem darīt sev pāri.
Mēs paši esam soģis, upuris un uzskatu sistēma, mēs paši darām sev pāri vairāk nekā jebkurš cits cilvēks. Tiesa, ir cilvēki, kas saka, ka viņu vīrs vai sieva, māte vai tēvs nodarījuši viņiem pāri, tomēr ar mums pašiem neviens šajā ziņā nav spējīgs sacensties. Šajā ziņā ar mums nespēj sacensties pat visbargākais soģis. Ja mums gadās publiski pieļaut kādu kļūdu, mēs cenšamies to noliegt un noslēpt, bet tiklīdz esam vieni, soģis kļūst bargs, vainas apziņa ir spēcīga un mēs jūtamies dumji, slikti un nevērtīgi.
Neviens nekad jums nav nodarījis pāri vairāk kā jūs paši sev. Jūs spējat paciest tieši tik daudz pāridarījumu, cik daudz jūs darāt pāri paši sev. Ja kāds šo robežu pārkāpj, jūs, visticamāk, pagriezīsieties un iesiet prom. Ja kāds jums dara pāri mazāk, nekā jūs darāt pāri paši sev, jūs droši vien saglabāsiet šīs attiecības un visu mūžu pacietīsiet šī cilvēka pārinodarījumus.
Ja jūs izturaties pret sevi ļoti slikti, iespējams, jūs pacietīsiet pat tādu cilvēku, kas jūs sit, pazemo un izturas pret jums kā pret pēdējo niecību. Kāpēc? Tāpēc, ka jūsu uzskatu sistēma liek jums teikt: “Es to esmu pelnījis. Šis cilvēks izdara man lielu pakalpojumu, būdams kopā ar mani. Es neesmu mīlestības un cieņas vērts. Es to neesmu pelnījis.”
Mums ir vajadzība pēc tā, lai citi mūs atzītu un mīlētu, bet mēs nespējam pieņemt un mīlēt paši sevi. Jo vairāk mēs sevi mīlēsim, jo mazāk mēs darīsim sev pāri. Tieksme darīt sev pāri sakņojas sevis noliegšanā, kas savukārt rodas tādēļ, ka mums ir savs priekšstats par to, kādiem mums jābūt, taču mēs nespējam sasniegt šo ideālu. Šī ideāla dēļ mēs noliedzam sevi, nepieņemam sevi tādus, kādi esam, un citus tādus, kādi viņi ir.

Avots: Dons Migels Rīzs, “Četras vienošanās”

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.