Pēteris Kļava: Emocijas ir dzīvnieciskums. Grabovoja mācība.

Foto: Aiga Redmane

Pazīsta­mais ārsts reanimatologs Pēteris Kļava da­lās savos uzskatos par dzīvi un nāvi, emocijām un mīlestī­bu. Un revidē savu at­tieksmi pret moderno mesiju – Grabovoja.

Pēteris Kļava vienmēr kaut kur steidzas. Šķiet, viņa dzīvi vislabāk raksturo vārds paspēt: lai tā būtu iedziļināšanās visdažā­dākajās tēmās TV raidījumā Šeit un tagad, vai nu pēkšņs pārsimt kilometru tāls lēciens smagi cietuša bērna dzīvības vārdā, vai arī mēģinājums iz­stiept savu garīgo apvārsni – sākot no tolteku, ēģiptiešu, tibetiešu, persiešu senajām zinībām. Viņam nav svešas arī modernās augstākās atziņas – pērn P.Kļava aizrautīgi runāja par Grabovoja mācību.

Kas ir dzīve pēc nāves, ko tā īsti nozīmē?

Atkarībā no cilvēka apziņas stāvokļa un izglītības, mēs ļo­ti dažādi varam runāt par dzī­vi un nāvi, un dzīvi pēc nā­ves. Un to, ko es teikšu, katrs sapratīs tā, kā viņam būs ērti un kā viņam dots saprast.

Ja vaicā – kas ir dzīve pēc nāves, tad var teikt, ka tā ir apziņa. Taču par apziņas kvintesenci neviens no mums nav īpaši norūpējies – līdz ar to ļoti grūti cilvēkiem stāstīt, kā apziņa turpina dzīvot pēc tam, kad tā pametusi ķermeni. Pārsvarā cilvēki sevi identifi­cē ar ķermeni.

Cilvēkiem nav ērti un nav patīkami runāt par nāvi. Var jau teikt: «Nu ko tu, Pēter, ru­nā par nāvi, ja mums ar dzīvi nav kārtībā!» Tomēr ir tei­ciens: «Muļķis vaicā par dzīvi, bet gudrais – par nāvi.»

Kāpēc tā iekārtots, ka cilvēkiem nav informācijas par atdzimšanu?

Tāpēc, ka psihei būtu pārāk grūti apzināties visa pārdzīvo­tā summu. Jau tagad cilvēki netiek galā ar savu dzīvi – do­das pie psihoterapeitiem, ka­ras, nodzeras, jūk prātā.

Jautājums – ko mēs ar šā­du informāciju darītu? Domā­ju, kad cilvēks būs gatavs ap­strādāt informācijas apjomu, kas attieksies uz vairākām reinkarnācijām, tad viņš to arī uzzinās. Jebkurā gadījumā – tādi, kādi mēs esam, tādi cil­vēki, tāda psihe, tāds prāts – šī ir iespējami labākā summa. Mēs noteikti esam bijuši vēl pretīgāki.

Tomēr gribam pilnveidoties – uzreiz un tagad?

Nav slikti, ja ir cilvēki, kuriem interesē uzzināt ko vairāk par nāvi. Taču tas ir tāds informa­tīvs pakalpojums, kas nav jā­reklamē tieši tāpat kā klubi vai filmas. Tas ir ļoti intīmi. Taču pienāks laiks, kad tā būs tik totāli parasta izglītība – gan par realitātes uzbūvi, gan par praksēm, kā pareizi no­mirt.

Arī ezotērika jau kļuvusi par modes lietu – tā tiek produ­cēta masveidā.

Jā, ezotērika pārvērsta par tā­du estrādes pornogrāfiju. To­mēr nav jau jēgas zināt, ko esi darījis iepriekšējās dzīvēs. Galvenais ir saprast un atzīt savu tumsonību, aprobežotī­bu un ļaunumu.

Jūs esat pārliecināts, ka sirdi nocietina prāts.

Prāts ir domu kombinācijas par realitāti – prāts ir ļoti īpašs enerģijas veids, par ko varētu runāt ļoti sarežģīti. Bet sirds? Varētu vienkārši runāt par sirdsapziņu. Sirds apzinās prātu.

Sirds ir augstākas dimen­sijas serveris, augstākas di­mensijas eksistences forma, kas apzinās, ka viņai ir prāts. Prāts norūpējies par savas ek­sistences uzlabošanu, kalpo­šanu savai formai un sociālā stāvokļa uzlabošanu.

Tā ir nespēja paplašināt prāta robežas un nespēja prā­tam atzīt daudz augstākas ka­tegorijas likumus, kas ir sirds likumi. Cilvēks labi zina, ka nevajag melot un zagt, sirds to zina, tomēr viņš to dara. Visi, kas apzog Latviju, to zina, ta­ču tēlo labos. Tas ir ļoti primi­tīvi.

Un tāpēc pastāv sirds no-cietināšana, tāpēc sabiedrība izvairās no garīgo zināšanu akadēmiskošanas, jo tās liek līdz saknēm mainīt visus sa­biedrības statūtus.

Tomēr – kāpēc mēs emoci­jām piešķiram lielu nozīmi?

Jā, mums tā gribētos un mēs paši tām piešķiram nozīmīgu­mu. Patiesībā emocijām eksis­tences jomā ir maza nozīme. Tieši tāpēc mēs esam muļķi.

Emocijas ir mērkaķa īpa­šība, mūsu dzīvnieciskums. Jo dievi neraud. Emocijas ir kā lietus, kas krīt un var būt vajadzīgs, jo kaut ko aplej. Un emocijas ir enerģija, haotiska prāta matērijas enerģija, kas fluktuē un kustas pa labi, pa kreisi – tā ir nekārtīgā prāta modifikācija. Emocijas nekad ne pie kā laba nav novedušas.

Un ja mēs runājam par mīles­tību – mēs mīlam to bērnu, mēs žēlojam savu draugu.

Tā nav mīlestība. Es neesmu saticis nevienu cilvēku, kurā mājotu mīlestība. Tādi ir tikai daži, viņu apraksti atrodami pasaules kultūras anālēs. Arī mātei Terēzei viņas darbība bija apsēstība, nevis mīlestība.

Jūs esat ticies ar Grabovoju, kurš tiek dēvēts arī par jau­no Jēzu Kristu. Pastāstiet par viņu!

Gribētu teikt to, ka pats viņam ļoti noticēju. Vēlos ar laikrak­sta Rītdiena starpniecību pub­liski atvainoties Latvijas sa­biedrībai par savu apsēstību un savu izmisumu. Jo man gribējās, lai kāds palīdzētu Latvijas bērniem nemirt un uzlabotu viņu dzīvi. Grabovojs uzņēmās lielu atbildību – palīdzēt cilvēkiem nenomirt. Diemžēl pēc divkārtējas viesošanās pie viņa – vienreiz publiskā lekcijā, vienreiz pri­vātā audiencē -, es sapratu, ka nav augstākas kategorijas sā­taniska blēža. Viņš pārspēj jebkuras cilvēka fantāzijas ro­bežas attiecībā uz to, kā uz ci­tu cilvēku ciešanu pamata ie­spējams pavairot savus miljo­nus.

Kā jūs nonācāt pie šāda secinājuma?

Man vajadzēja apmēram devi­ņus mēnešus, lai to izkostu. Grabovojam piemīt fantastis­kas spējas spontāni runāt lie­tas, kas pēc kāda laika gan vairs neiztur kritiku. Un es nonācu ļoti duālā situācijā, pamanīdams blefu. Viņš ar mani spēlējās. Uzrīko­ju trīs testus, kuros Grabovojs simtprocentīgi kļūdījās. Bija vēl dažas lietas, kas apliecinā­ja, ka viņa spējas patiesībā ir niecīgas, taču tās kompensē ārkārtējās hipnotiskās spējas un māksla manipulēt ar apzi­ņu. Tā kā esmu ļoti daudz to visu mācījies un izprotu me­todes, kuras viņš pielieto, jā­saka, ka apzināties, kā var mā­nīt cilvēkus, bija ļoti pretīgi, – tas ir tik primitīvi, tik ciniski, tik augstprātīgi. Reāli viņš nevienu nav atdzīvinājis un ne­vienu nav izārstējis.

Vai teiktais cilvēkos nevai­ros skepsi un neticību?

Gudri cilvēki varbūt uzreiz saprata, kas viņš par cilvēku. Tomēr uzskatu, ka ļaudis alkst pēc šī viltus mesijas, vi­ņiem gribas kādu, kurš pa­teiks, kā ķepuroties tālāk. Grabovoja programma saistīta ar ļoti senām garīgām un modernām zināšanām par informātiku, par laika telpas mācību, par apziņu un par re­lativitāti, par realitātes potencialitāti. Protams, tas viss suģestē jebkuru intelektu. Pats galve­nais, ka aiz viņa stāv ļoti augsta instalācija.

Avots: Alare.lv