Pašūpo mani, Mammīt!

Tas, ko mums grūti pieņemt savā bērnā, – tieši tajā slēpjas mūsu pašu iekšējā bērna trauma. Un šodien tikai mēs paši varam to dziedināt. Ar Dieva palīdzību.

Ir cilvēki, kuri nespēj paciest bērnu raudāšanu, īpaši zīdaiņu. Pieredze rāda, ka tie ir tie cilvēki, kurus no pirmajām dienām ieradināja gulēt vienatnē – pēc Spoka. Kuri savās gultiņās auroja, zili palikdami, kamēr mamma un tētis slēpās virtuvē. Diez vai viņiem pašiem tas ļoti patika, taču viņi centās bērna dēļ. Šos bērnus centās retāk ņemt uz rokām, baroja pec režīma, kuru bija izdomājusi bezbērnu sieviete utt.

Un šodien, kad šie pieaugušie cilvēki dzird zīdaiņa raudas, tā vietā, lai rastos ikvienam cilvēkam piemītošā un instinktīvā no dabas dotā vēlme mierināt, viņos rodas dusmas.

Tās ir tā mazā bērniņa dusmas, meitenītes vai puisīša, kuru tik smagi nodeva paši tuvākie cilvēki.

Un viņi fiziski nespēj panest šīs raudas, tās viņiem nodara reālas fiziskas sāpes. Es pat nevēlos censties iztēloties, ko izjūt šie cilvēki. Un ko viņiem nācās pārciest tad. Trauma viņus atkal un atkal atgriež tajā momentā, kad viņi bez iespējas kustēties guļ tumsā un vientulībā un sauc savu pašu tuvāko cilvēku. Un neviens nenāk. Tāda pat bilde ir tiem, kuri baroja savus bērnus pa stundām, kā to novēlēja Krupskaja. Reizi trīs stundās, un kaut tu beigts paliec. Mamma blakus, piens mammai ir – bet nedod.

Līdzīga, kaut nedaudz mazāka trauma ir katram, kurš piedzimis padomju dzemdību namā, kad mazuļi “tika glabāti” atsevišķā istabā un mammām tika izsniegti dažas reizes dienā, lai pabarotu.

Pirmās dienas pēc piedzimšanas ir tik ļoti svarīgas cilvēka psihei, šim ļoti dziedinošajam kontaktam ar mammu. Bet tā vietā viņi guļ “bērnistabā” un viņus piebaro ar maisījumu un glizkozi, lai tie gulētu, un neņem uz rokām. Pati mamma gribētu paņemt savu bērnu, paaijāt, bet nedrīkst.

Tādu cilvēku ir ļoti daudz.

Daži pārvēršas par “čaildfrī” (brīvs no bērniem) un nevis vienkārši atsakās no bērnu dzemdēšanas, bet principiāli neieredz jebkurus bērnus, uzskatot tos par neaudzinātiem un pretīgiem.
Daži knapi spēj parciest sava bērna zīdaiņa vecumu, un vēlas, lai tas vairs nekad neatkārtotos.
Jā, traumas var ārstēt. Ir ļoti viegli to pierādīt, jo mēs taču visi esam no šiem padomju dzmdību namiem. Taču daudziem no mums nav nekādu problēmu ar bērnu raudāšanu un nav vēlmes apklusināt aurojošo mazuli, vai vienkārši izmest pa logu.

Tātad mammas mīlestība pēc izrakstīšanas no dzemdību nama izdziedināja, nogludināja, mīkstināja pirmo tikšanās ar pasauli pieredzi.

Man ir cita trauma. Man paveicās ar mammu, un Spoks mani neķēra, paldies Dievam! – kaut gan viņa grāmata arī mūsu mājas bija. Taču es jau no gada vecuma gāju silītē. Skatos uz savu meitu, viņai drīz būs gadiņš, un nesaprotu to cilvēku loģiku, kuri to izdomāja. Tāpat arī nevaru saprast rietumu silīšu variantu – no mēneša. Manai mammai nebija citu variantu, mums vajadzēja kaut ko ēst un kaut kā dzīvot. Un man nācās samierināties un pieņemt citu realitāti. Pietiekami sūru…

Bērnu atmiņa izdzēš ļoti daudz ko. Es neatceros, kā man ar varu baroja putru (par to mamma nejauši uzzināja), es neatceros arī to, ka mūs lika gulēt (es vispār nesaprotu, kā divdesmit gadu vecus bērnus tādā barā bez mammas var nolikt gulēt). Bet es atceros savas sajūtas. Es no visas sirds neieredzēju dārziņu. Un tāpec katru rītu celšanās un došanās uz turieni mammai bija elle. Un rīsu putru es vēl joprojām ienīstu.

Pats sarežģītākais manu bērnu vecums priekš manis ir no gada līdz trim. Man ļoti grūti ir pārvarēt visus šos “negribu”, “nedarīšu” un citus protestus. Un es zinu, ka tās sāpes, ko es tajā brīdī jūtu, ir no Turienes. No tās valsts iestādes, ne pašas ļaunākās šajā pasaulē. Tās ir tās mazās meitenītes  sāpes, kurai jau gada vecumā bija jāpiemērojas sistēmas prasībām – disciplīna, kārtība un laba uzvedība. Man vienmēr svarīgi ir bijuši  brīvība, iespēja radoši izpausties un iespēja pabūt vienai. Un es atceros un saprotu, ka nekā no tā visa nebija bērnudārzā.

Sāpes mums rada tā bērna uzvedība, kura mums tika aizliegta.

Ja tev neļāva paust savas jūtas, aizliedza dusmoties, tad jebkura tava bērna dusmu lēkme tev būs traumatiska. Dažkārt tik ļoti traumatiska, ka tu neko nesaprotot un neapzinoties, uzvedīsies kā ievainots zvērs. Un pēc tam tev pašam bus kauns par savu paša rūcienu.

Ja tev aizliedza teikt “nē” un pieprasīja, lai tu darītu visu, kā pareizi (sveiciens padomju dārziņiem!), tad jebkurš tava bērna “nē” būs tev izaicinājums. Visu, kas bija tev aizliegts un nepieejams, tieši to paudīs tavs bērns, lai izvilktu no tevis šos blokus un izdziedinātu.

Un tāpec šodien, kad mans bērns man plēš sirdi ar savu histēriju (tas ir jau trešais un drīz būs arī ceturtā), un pēc šī uzliesmojuma es uzreiz ņemu viņu uz rokām un šūpoju jau divus. Manu mazo trīsgadīgo dēlu, kuram šobrīd ir ļoti svarīgi pateikt man “nē”, tā pašam sev sakot “jā”, un mazo Oļu ar bantīti. Manu mazo meitenīti, kurai tik agri nācās satikties ar šo pasauli visā tās krāšņumā. Un es viņu šūpoju uz rokām jau daudzus gadus. Un viņas rētas sirdī pamazām sadzīst.

Lūk, tā mātišķums dziedina. Atgriež tur, kur es nekad negribētu atgriezties no savas brīvas gribas. Un attīra, atbrīvo, atslābina un transformē. Ja ļaujam tam notikt. Un kopā ar savu bērnu mēs varam atgūt pašas sevi. Savu mazo meitenīti, kurai tik ļoti gribas “uz rokām”.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.