Pārdomas, izlasot grāmatu “Sarunas ar eņģeļiem”

Foto: Malleni-Stock

Šīs pārdomas rakstīt mani pamudināja nesen pirms Ziemassvētkiem iegādātā nelielā grāmatiņa “Sarunas ar eņģeļiem”, kuru sarakstījusi latviešu meitene ReGīna L. Norlinde. It kā nebiju kā īpaši nodomājis šo grāmatu speciāli iegādāties, tomēr, stāvot grāmatnīcā rindā, pamanīju to un iegādājos. Protams, neizslēdzu iespēju, ka tā ir zīme no Augšienes, no eņģeļiem, kuriem es visnotaļ ticu un cenšos arī ikdienā ar viņiem komunicēt un draudzēties… Protams, par šo savas dzīves jomu līdz šim esmu mazāk runājis, tomēr domāju, ka šīs grāmatas kontekstā varētu būt samērā svētīgi līdzdalīt arī lasītājiem kādu nebūt pieredzi saistībā ar eņģeļiem, gan grāmatiņas kontekstā, gan arī kontekstā ar manis personīgi piedzīvoto, pieredzēto, sajusto.

Līdzīgi kā autore, arī es uzreiz vēlos informēt savus lasītājus, ka tā dēvēto eņģeļu terapiju nevar izmantot kā medicīniska rakstura zāles. Eņģeļi, viņu atbalsts un palīdzība ir izmantojami sava dzīves ceļa un aicinājuma izzināšanā un sakārtošanā, tādējādi nekādu atbildību nevaru uzņemties par tādu cilvēku rīcību, kuri šos ieteikumus nav ņēmuši vērā un šo eņģeļu terapiju piekopuši medicīniskos nolūkos, lai dziedinātos no slimībām un/vai atsakoties no profesionālas medicīniskas ārstēšanās.

sarunas ar enģeļiemViduslaiku sholastiķis un teologs sv. Akvīnas Toms par eņģeļiem ir sacījis: “Eņģeļi var izgaismot mūsu domas un prātu, stiprinot mūsu dzīves uztveri.” Jā, patiesi! Eņģeļi kā gaismas un enerģijas pasaules būtnes faktiski patiesībā tam ir arī radītas un mums cilvēkiem domātas – lai izgaismotu mūsu domas un prātu, un tādējādi vadītu mūs katru pa unikālu dzīves ceļu, palīdzot šajā gājienā īstenot individuālo dzīves uztveri gan savā personīgajā, gan profesionālajā dzīvē, kā arī saskarsmē ar citiem, tostarp, arī par un ap sabiedrībā notiekošajām parādībām un procesiem.

Jāņem vērā, ka eņģeļi nav piesaistīti nedz Bībelei, nedz arī kādai konkrētai reliģijai. Tie ir pieejami ikvienam cilvēkam un sazināšanās ar viņiem nekādi nav jānopelna, gluži tāpat kā ar Dievu. Mūsos ikvienā jau kopš dzimšanas ir atvērts kanāls saziņai ar šīm debesu būtnēm. Tikai ļoti maz cilvēku to izvēlas ienest savā domāšanā un dzīvē, eņģeļiem noticēt, kur nu vēl kaut ko lūgt. Tādēļ pastāvarī t.s. eņģeļi – “bezdarbnieki” – mēs gan prātā varbūt pieņemam, ka eņģeļi kā tādi varētu būt un eksistēt, tomēr nekādu atbalstu, palīdzību un aizsardzību nelūdzam, tādējādi eņģeļi nevar realizēt savu sūtību, veikt savu darbu. “Lai arī eņģeļi nepārtraukti ir ar mums un viņi zina, kāda būtu mūsu vispiemērotākā izvēle jebkurā situācijā un visvēlamākā rīcība vispozitīvākā rezultāta sasniegšanai, viņi nedrīkst iejaukties, ja mēs viņiem to nelūdzam. Ikvienam no mums ir izvēles brīvība, un eņģeļi to ciena. Šā iemesla dēļ viena no mūsu svarīgākajām rīcībām, ja izvēlamies iesaistīt eņģeļus savā dzīvē, ir vaicāt eņģeļiem pēc palīdzības, ļaut viņiem mums palīdzēt.”

“No piedzīvotā zinu, ka mēs vienmēr saņemam norādījumus no eņģeļiem savai turpmākai vēlamai rīcībai ikvienā situācijā. Un ikviena paša ziņā ir lēmums ieklausīties un sekot šiem ieteikumiem.”

Autore savā grāmatā pieskaras arī tā dēvētajam indigo bērnu fenomenam, diezgan sīki un smalki šī veida bērnus aprakstot. Starp citu, man nesen bija kāda tikšanās ar kādu jaunu cilvēku, padsmitnieku, un, šķiet, ka šo indigo bērnu pasaulē kļūst aizvien vairāk… Nevaru, protams, noliegt, ka sekojot šiem aprakstiem, esmu arī sevī šādas tādas iezīmes saskatījis, jo, manuprāt, mana un jaunākās paaudzes varētu būt gana piepildītas ar šiem indigo bērniem. Par to mani pārliecina fakts, ka mūsdienu jaunieši sabiedrībā kļūst aizvien aktīvāki, atvērtāki, aizvien pieņemošāki citādību, daudz komunikablāki, uz sazi;nu vērsti, orientēti un sadarbību, nevis egoistisku noslēgšanos u.t.t. Protams, tas, iespējams, zināmā mērā skaidrojams arī ar atvērtajām robežām un plašajām ceļošanas un studiju iespējām, tomēr aicinu par zemu nevērtēt arī šo indigo un citus jaunās paaudzes bērnu fenomenus.

Pievienojos autorei un pilnībā atbalstu viņas paustos vārdus, jo arī man ir šāds pats dzīves uzskats: “Ticu un vienmēr strikti aizstāvu domu, ka nav tādu lietu kā “pareizi” un “nepareizi”, “labi” un “slikti”. Kas vienam šķmiet labi, citam šķiet slikti, kas vienam šķiet pareizi, otram – nepareizi, un visiem ir taisnība, tāpēc ir neiespējami viennozīmīgi definēt, kas īsti ir “norma”.”

Lai gan mums, cilvēkiem, eņģeļi šķiet līdzīgi cilvēkiem vai personām, tikai ar to atšķirību, ka viņiem ir spārni, jāsaka gan, ka šādu lietu nenoraidu, tomēr eņģeļi mēdz būt katram personīgā izskatā – lai nenobiedētu cilvēku, kuram palīdz. Nesen kādā video dzirdēju aktieri Plēpi stāstām par viņa sastapšanos ar eņģeļiem… Nenoliedzu nevienu viņa vārdu, jo eņģeļi pie katra ierodas visnotaļ individuālā izskatā! Un patiešām nevajag būt skeptiskiem un visu norakstīt vai nosaukt par baltām pelītēm un delīrija murgiem…

Mēs tik maz ko īstenībā zinām par ārpus mūsu redzamības esošo eksistenci, ka nu labāk paturēt reizēm savas domas pie sevis… Un arī grāmatas autore visnotaļ piebilst, ka viņas rakstītais, lai gan ir patiesība, tomēr nebūt nav vienīgais informācijas avots par eņģeļiem. Jāatceras, lai arī mums eņģeļi asociējas ar spārniem, tomēr tiem nav ne formas, ne arī dzimuma. Cilvēki ar eņģeļiem var sazināties, jo gan mēs, gan eņģeļi esam enerģija, tikai eņģeļi ir enerģētiskāki, ēteriskāki, gaismas būtnes atšķirībā no miesiskajiem, fiziskajiem cilvēkiem.

Lai arī jūsu dzīvē ienāk eņģeļu svētības! Mīlestībā!

Padziļinātākām eņģeļu tematikas studijām un izpratnes veicināšanai iesaku latviski izdotās Lornas Bērnes grāmatas “Eņģeļi manos matos” un “Kāpnes uz Debesīm”.

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.