Otrdienas ar Moriju jeb Pēdējais kurss par Dzīves Jēgu… (grāmatas apskats)

Šī skaistā vasaras sestdiena tika veltīta brīnišķīgas grāmatas iepazīšanai. Un šī brīnišķīgā grāmata bija Miča Alboma “Otrdienas ar Moriju”. Dziļas, emocionālas un reizē skarbas, bet patiesas mīlestības pilnas sarunas starp vecu vīru, jaunu cilvēku… par dzīves svarīgāko mācību – Dzīves Jēgu. Jāsaka kā ir – viena no brīnišķīgākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu lasījis! Iesaku šo grāmatu izlasīt ikvienam, jo tā spēj mainīt domāšanu, graut stereotipus, raisīt piedošanu un, pats galvenais – sniegt izpratni par dzīves patiesāko vērtību – mīlestību vienam pret otru un piedošanas nepieciešamību attiecībās, jo tā ir visa dzīves jēga!

Ieskatu šajā brīnumjaukajā pēdējā kursa darbā sniegšu, runājot nevis saviem vārdiem, bet citējot fragmentus no šīs grāmatas, jo mani vārdi ir salīdzinoši nieks pret to gudrību, kas atrodama šajās, salīdzinoši nedaudzajās, bet dzīves gudrības pilnajās lappusēs. Izbaudiet šos fragmentus un pie izdevības izlasiet visu šo darbu! Lūk, galvenā doma, kas caurvij grāmatu “Otrdienas ar Moriju”: “Vai es nīkuļošu un pazudīšu, vai arī izmantošu savu atlikušo laiku pilnībā? Viņš nenīkuļos. Viņš nekaunēsies no miršanas. Tā vietā viņš no nāves radīs savu pēdējo projektu, padarīs to par savu dienu kodolu. Tā kā visi kādreiz mirs, viņš taču varētu būt noderīgs, vai ne? Viņš varētu būt izpētes objekts. Cilvēks – mācību grāmata. Pētiet manu lēno un pacietīgo nāvi. Skatieties, kas ar mani notiek. Mācieties kopā ar mani. Morijs dosies pēdējā ceļā no dzīves uz nāvi un stāstīs par šo ceļojumu.

“Neviens no mums nevar padarīt notikušo par nebijušu, vēlreiz izdzīvot jau nodzīvoto. Bet ja profesors Morijs Švarcs man kaut ko iemācīja, tad tas bija, ka šajā dzīvē nav tāda jēdziena kā “par vēlu”. Viņš mainījās līdz pat dienai, kad atvadījās.”

“Vissvarīgākais dzīvē ir iemācīties dot mīlestību un arī ielaist to sevī. Ielaist to sevī. Mēs uzskatām, ka neesam pelnījuši mīlestību, mēs uzskatām, ka kļūsim pārāk mīkstčaulīgi, ja ielaidīsim to sevī. Taču kāds gudrs vīrs, vārdā Levins, ir pareizi teicis. Viņš teica: “Mīlestība ir vienīgā racionālā darbība.””

“Visi zina, ka mirs, bet neviens tam netic. Ja mēs ticētu, mēs daudz ko darītu citādi. Bet ir labāka pieeja. Zināt, ka tu mirsi, un būt tam gatavam jebkurā brīdī. Tas ir labāk. Tādā veidā tu patiesībā vari būt iesaistītāks dzīvē, kamēr dzīvo. [..] Dari to, kā budisti dara. Katru dienu uz tava pleca nosēžas putniņš, kas vaicā: “Vai tā ir šodiena? Vai esmu gatavs? Vai es daru visu, kas man jādara? Vai esmu tāds cilvēks, kāds vēlos būt? Vai es miršu šodien? [..] Tiklīdz tu iemācies nomirt, tu iemācies dzīvot. Nāvei piemīt tāda spēja.”

“Kāpēc ir tik grūti domāt par miršanu? Tāpēc, ka lielākā daļa no mums staigā apkārt kā mēnessēdzīgi. Mēs patiesībā pasauli neredzam pilnībā, jo esam pusaizmiguši un darām to, kas automātiski šķiet darāms. Un skatīšanās nāvei acīs to maina? O, jā. Tu atmet visas tās lietas un koncentrējies visbūtiskākajam. Iemācies nomirt, un tu iemācīsies dzīvot.”

“Nu, patiesībā, ja tu tiešām ieklausies putniņā uz sava pleca, ja tu pieņem, ka tu vari nomirt kuru katru brīdi, tu varbūt nebūtu tik ambiciozs kā tagad. Lietas, kurām tu tagad velti tik daudz laika, viss tavs darbs, varētu nešķist tik svarīgs. Tev, iespējams, vajadzētu atbrīvot vietu garīgākām lietām. [..] Mič, pat es īsti nezinu, ko nozīmē “garīgā attīstība”. Bet es zinu, ka savā ziņā mēs esam nepilnīgi. Mēs esam pārāk pievērsušies materiālām lietām, bet tās mums nesniedz gandarījumu. Mīlošās attiecības, pasauli ap mums, visu to mēs uztveram kā pašsaprotamu.”

“Tas lielais uzsvars uz jaunību – es to neatzīstu. Papildus visām nepatikšanām – jaunieši nav gudri. Viņiem ir ļoti maza izpratne par dzīvi. Kurš gan grib dzīvot katru dienu, ja tu nezini, kas notiek? Kad cilvēks ar tevi manipulē, liekot tev pirkt tieši šīs smaržas, jo tad tu būsi skaists, vai šos dzinšus, jo tad tu būsi seksīgs, un tu viņiem tici! Tās ir pilnīgas muļķības! [..] Mič, es novecošanu pieņemu ar prieku. Tas ir pavisam vienkārši. Pieaugot tu uzzini vairāk. Ja tev vienmēr būtu divdesmit divi gadi, tu vienmēr paliktu tikpat nezinošs kā divdesmit divu gadu vecumā. Zini, novecošana nav tikai sabrukums. Tā ir izaugsme. Te nav tikai negatīvā puse, ka tu mirsi, bet arī pozitīvā puse – tu saproti, ka mirsi, un tāpēc dzīvo labāku dzīvi.”

“Tev ir jāatrod labais, patiesais un skaistais savā pašreizējā dzīvē. Skatīšanās atpakaļ rosina vēlēšanos konkurēt. Bet novecošana nav konkurences jautājums.”

“Mūsu valstī notiek sava veida smadzeņu skalošana. Vai tu zini, kā cilvēkiem skalo smadzenes? Kaut ko atkārtojot atkal un atkal. Un tieši to mēs šajā valstī darām. Ir labi, ja tev kaut kas pieder. Vairāk naudas ir labi. Vairāk īpašumu ir labi. Vairāk komerciālisma ir labi. Vairāk ir labāk. Vairāk ir labāk. Mēs paši to atkārtojam – un mums to atkārto – atkal un atkal, kamēr neviens vairs nepiepūlas domāt citādi. Vidusmēra cilvēks apjūk šajā miglā un vairs nezina, kas patiesi ir svarīgs. Vai zini, kā es to vienmēr izskaidroju? Šie cilvēki tik ļoti bija izsalkuši pēc mīlestības, ka pieņēma tās aizstājējus. Viņi atplestām rokām devās pretī materiālām lietām un gaidīja no tām sava veida apskāvienu. Bet tā tas nekad nenotiek. Ar materiālām lietām nevar aizstāt mīlestību vai maigumu, vai labsirdību, vai biedriskas jūtas. Nauda nespēj aizstāt maigumu, un vara nespēj aizstāt maigumu. Es tev to drīkstu droši apgalvot, jo es pašlaik mirstu, un, kad to visvairāk vajag, ne nauda, ne vara nespēj tev sniegt to sajūtu, ko tu meklē, lai arī cik daudz naudas un varas tev būtu.”

“Kad esi gultā – esi miris.”

“Caur mīlestību tu paliec dzīvs.”

“Problēma, Mič, ir mūsu neticība tam, ka mēs esam tik līdzīgi, cik patiesībā esam. Baltie un melnie, katoļi un protestanti, sievietes un vīrieši. Ja mēs redzētu, cik līdzīgi esam, mēs varbūt gribētu šajā pasaulē apvienoties vienā lielā cilvēku ģimenē un rūpēties par šo ģimeni, kā mēs rūpējamies katrs par savējo. Bet, tici man, kad tu mirsti, tu redzi, ka tā ir taisnība. Mums visiem ir vienāds sākums – piedzimšana un vienādas beigas – nāve. Cik tad atšķirīgi mēs varam būt? Ieguldi cilvēka ģimenē. Ieguldi cilvēkos. Izveido nelielu kopienu no tiem, kurus tu mīli un kuri mīl tevi.”

“Nāve izbeidz dzīvi, nevis attiecības.”

“Es nekādi nevarētu atgriezties. Tagad esmu kļuvis citāds. Esmu citāds savā attieksmē. Esmu citāds, novērtējot savu ķermeni, ko es līdz šim pilnībā nedarīju. Esmu citāds, mēģinot tikt galā ar lielajiem jautājumiem, ar svarīgākajiem jautājumiem, ar tiem, kas nezudīs. Tā jau arī ir tā lieta. Līdzko tu saskaries ar svarīgajiem jautājumiem, tu vairs nevari tiem uzgriezt muguru. Un kuri ir tie svarīgie jautājumi? Manuprāt, tie ir jautājumi par mīlestību, atbildību, garīgumu, apziņu.”

“Vai jums kādreiz patiešām ir bijis skolotājs? Tāds, kurš jūs redz kā vērtību, kā dārgakmeni, ko, ar gudrību pulējot, varētu noslīpēt līdz lepnam mirdzumam? Ja jums ir paveicies sastapt tādus skolotājus, jūs vienmēr atradīsiet atpakaļceļu pie viņiem.”

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.