OSHO “Viņpus Marsa un Veneras”(Grāmatas apskats)

Ošo sacītais, apkopots nelielā grāmatiņā “Viņpus Marsa un Veneras” ir vēstījums par atšķirīgo starp vīriešiem un sievietēm. Tomēr, jāsaka gan, ka ne jau tikai par atšķirīgo vien, bet arī par kopīgo. Un ir mums gan atšķirīgais, gan kopīgais, kaut vai tikai meditācija. Un tā [meditācija] var būt ne vien kopsaucējs attiecībās, bet arī dāvana un virziena rādītājs uz dziļākām saiknēm attiecībām, Mīlestību un sevis apzināšanos.

“Rietumu cilvēks nekad nesasniedz dzīves plaukumu, jo viņš neko nezina par meditāciju; savukārt Austrumu cilvēks to nesasniedz, jo neko nezina par mīlestību. Un manā skatījumā mīlestība un meditācija, tāpat kā vīrietis un sieviete, ir viena veseluma divas puses. Meditācija ir vīrietis. Mīlestība ir sieviete. Meditācijai un mīlestībai satiekoties, satiekas vīrietis un sieviete. Un šajā satikšanās brīdī mēs radām transcendentālu cilvēku – tādu, kurš nav ne vīrietis, ne sieviete.” Lūk, tā saka Ošo.

Domāju, ka to var apstiprināt daudzi lasītāji, ka sievietes un vīrieši atšķiras. Es domāju – domāšanā un tīri intuitīvi. To arī saka Ošo, sacīdams, mācīdams un rādīdams, kā šīs atšķirības izmantot, lai pasaule kļūtu pilnīgāka, labāka un tuvinātos garīgās izaugsmes pilnībai. Jo vīrieši un sievietes ir pretpoli un pasaule nevar pastāvēt ne bez vieniem, ne bez otriem – tad tā būtu tukša un neiztaisīta, nepilnīga. Gluži kā Radīšanas grāmatā Bībelē minētā… Ošo nekaunas norādīt, ka agrākajā vēstures posmā un dažviet vēl joprojām sieviete tiek noraidīta, pasaule tiek uzskatīta par intelektuālo vīriešu pasauli, nevis intuitīvo, meditatīvo sieviešu pasauli. Notiek cīņa vienam pret otru, tomēr šajā grāmatiņā vēstītais palīdz vienam otram tuvoties un iedziļināties vienam otra patiesajā esamībā, tādējādi palēnām dodoties tajā virzienā, ko jau minēju – uz kļūšanu par transcendentāliem cilvēkiem. Jo tā ir vienīgā nākotne, kad mūsos ikvienā apkoposies labākais no abiem dzimumiem – intelekts un intuiīcija, meditācija un mīlestība. Cita ceļa nav.

Kā jau reiz rakstīju, tad Ošo ir skandālists, bet, manuprāt, ārkārtīgi pareizā un labā nozīmē – laužot vecos, iesīkstējušos stereotipus, maldīgos pieņēmumus un nenoslēgto pusapli padarot par pilnību – noslēgtu, pilnu apli. “Dzīvei ir jākļūst pilnīgai – vīrietim un sievietei roku rokā jāsniedz pasaulei tas viss, kas viņiem piemīt no dzimšanas: viņu atšķirīgais potenciāls, atšķirīgā valoda, atšķirīgais domāšanas, redzēšanas un būšanas veids.”

Ošo nevairās runāt un stāstīt arī par sabiedrībā it kā tabu tēmām. Kaut gan, ja tā padomā, vai tad maz 21. gadsimtā vēl tādas tēmas ir, kas netiktu aprunātas un apspriestas? Dažbrīd šķiet, ka ir, tad atkal, ka nav un tā. Nu tad, redzi, Ošo skaidri un gaiši dalās savā pārliecībā par to, kas ir sekss, kas ir attiecības, kas tām traucē un kas tās padara nesalaužamas, neizšķiramas… Tā ir izpratne par abu dzimumu atšķirībām jau kopš radīšanas pirmsākumiem, it īpaši vīriešiem vajadzētu ne tik daudz fokusēties uz sava intelekta un vērošanas apmierināšanu, kā vairāk uz savu iekšējo pasauli, tādējādi saplūstot ar sievietes intuīciju un lietu kārtības izpratni. Tādējādi cementējot arī savas attiecības, laulību un visu pārējo – ģimeni, darba attiecības, draudzību, arī ar bērniem.

Šī nelielā, bet ārkārtīgi informatīvi piesātinātā grāmatiņa “Viņpus Marsa un Veneras” pat man lika par daudz ko aizdomāties, diezgan labi apgaismojot mani dažādos ieskatos gan par vīriešiem, gan sievietēm – gan par rakstura atšķirību rašanās cēloņiem, gan arī par vīriešu stratēģisko domāšanu un tiekšanos pēc lielām, globālām lietām, turpretī laikā, kad sievietēm interesē tikai viņas pašas, viņu labsajūta un viņas vērtē visu no cita skatupunkta.

Tai pat laikā gribas piezīmēt, ka šo grāmatu, iespējams, nelasīs mačo vīrieši, jo viņi taču ir stipri un vareni, bet te kaut kāds Ošo ar saviem spriedelējumiem par vīriešiem vārguļiem un stipro, pašapzinīgo matriarhātu un vēl visādiem atziņu brīnumiem… Grāmata ir izaicinoša, saku to uzreiz, bet aicinu iepazīties, lai varētu izteikt nosodījumu, piemēram. Tomēr varat sev atgādināt – lasot šo grāmatu un rodoties mazākām dusmām par rakstīto, vai tik es nebēgu no sevis paša, no paša izpratnes par sevi jeb, pareizāk sakot, no saviem maldiem? Lasīsim, domāsim un varbūt, ka pasaule kļūst maigāka, mīlošāka un attiecībās, laulībā, ģimenē cementētāka, ar mazāku šķiršanos skaitu… Viss ir mūsos – gan mīlestības izpratne, gan ģimenes saturēšanas spēja jeb iecementēšana gan arī neizpratne un nemīlestība… Ko izvēlēsimies? Quo vadis, homo sapiens?

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.