Niks Vujačiča “Dzīve bez robežām”…

Kolāža un teksts: Didzis Kukainis

Viena no pašām spēcīgākajām un iedvesmojošākajām pašmotivācijas grāmatām – pilnīgi un absolūti! Šādi ir mani pirmie vārdi par šo darbu, kuru nesen iepazinu, darbu, kuru iepriekš nezināju un par kuru man nebija nekādu priekšgaidu – Nika Vujačiča “Dzīve bez robežām”. Šo grāmatu saņēmu kā sadarbības uzsākšanas dāvanu no izdevniecības “KALA Raksti” un nu mēģināšu dažās rindkopās ietvert to fantastisko dzīves vēstījumu un motivāciju, kādu ikvienam lasītājam savā darbā sniedz Niks – puisis, kurš piedzima BEZ rokām un kājām!

Šajā grāmatā ir divpadsmit izcilas nodaļas, ar divpadsmit izciliem virsrakstiem, starp kuriem lasāmi tādi lieliski, iedvesmojoši un motivējoši vārdi kā “Ja nevari sagaidīt brīnumu, kļūsti par to”“Mīli pilnīgi nepilnīgo sevī”“Ļauj savām brūcēm aizdzīt” un “Īsteno savu sūtību”. Bet pāri visiem virsrakstiem, ik rindkopā lasāmās atziņas un gara spēks, ar kādu Niks to pavēsta saviem klausītājiem un lasītājiem, tas ir vienkārši apbrīnojams. Bez Dieva svētības un Viņa žēlastības mūsu pasaule būtu nabadzīgāka, jo diezin vai Niks bez svētā Dieva nebeidzamās mīlestības un žēlsirdības būtu kļuvis par spēka un iedvesmas avotu miljoniem pasaules iedzīvotāju…

Niks, kā jau jebkurš cilvēks ar fiziski redzamiem “trūkumiem”, šajā darbā mums, Latvijas lasītājiem, parāda savu ārkārtīgi ērkšķaino ceļojumu no skolas laika puikas, kuru vienaudži izsmēja un “saukāja par kropli un citplanētieti” līdz pat tam Nikam, kādu mēs pazīstam viņu šobrīd – motivējošam evaņģēlistam Dievam par godu un cilvēkiem par svētību! Niks Vujačičs ir veicis apbrīnojamu un vietumis pat ar racionālo saprātu līdz galam neizprotamu garīgu un fizisku ceļojumu pie sava patiesā es un sava aicinājuma apzināšanās, lai kalpotu Dievam caur to, kādu Dievs viņu ir radījis šajā pasaulē, tādējādi nemitīgi apliecinādams Dieva brīnumu darbus un Viņa ārkārtīgo žēlsirdību un mīlestību!

“Es nebiju apgādāts ar visu šim ceļojumam nepieciešamo, it īpaši tad, kad to sāku, tāpēc dažus ļoti būtiskus piederumus savācu pa ceļam. Sapratu – lai dzīvotu bez robežām, man nepieciešama izteikta MĒRĶTIECĪBA; nelokāma CERĪBA, kas laika gaitā nemazinās; TICĪBA Dievam un Viņa neierobežotajām iespējām; MĪLESTĪBA un SEVIS PIEŅEMŠANA; pareizā ATTIEKSME, kas izšķir visu; DROSME; gatavība MAINĪTIES; paļāvības pilna SIRDS; Vēlēšanās, lai rastos izdevība; SPĒJA novērtēt risku un PASMIETIES par dzīvi; MISIJAS APZIŅA, ka man VISPIRMS jākalpo citiem.”

Es atļāvos izcelt un iezīmēt šos “piederumus”, kā tos dēvē arī Niks pats, jo, šķiet, nav būtiskākas atziņas par šo, ka mums jāsaņemas, jānosprauž savas vēlmes un mērķi, un ar Dieva palīgu un Viņa svētību apbruņojušamies, jādodas tos īstenot. Negaidiet, ka dzīve ir viens vienīgs samts un maids ceļojums, nē, tajā ir arī ērkšķi un izaicinājumi, bet “ja uzveicam grūtības, kļūstam stiprāki un pateicīgāki par mums dotajām iespējām”. Svarīgi ir tas, kā tu savu ceļojumu pabeigsi. Ja mīlēsi dzīvi, tad tev tajā būs neticamas iespējas. Saldi, vai ne, bet dzīve ir realitāte un iespējas ir mums katram – “Uz priekšu, vecīt!”

Jāsaka, ka tik uzmundrinošu un savu dzīvi novērtējošu un pārvērtējošu grāmatu mūsdienu lielajā grāmatu gūzmā un piedāvājumā ir visai maz un vēl mazāk ir tādu cilvēku, kuri, neraugoties uz saviem fiziskajiem trūkumiem, kļūst par to, kas viņi ir bijuši iecerēti Dieva plānā – VIŅIEM PAŠIEM! Kas par motivējošu un uz svētu dzīvi virzošu spēku ir šie ļaudis, kuri nesūkstas par to, ko Dievs viņiem nav devis, bet ar lielu līksmi un prieku izdzīvo to, kam Dievs viņus ir gatavojis un radījis – Dzīvei par piemēru sabiedrībai! Un Niks ar savu grāmatu “Dzīve bez robežām” ir vieni no spēcīgākajiem lieciniekiem šajā laukā. 

Niks par sevi un sev līdzīgiem cilvēkiem ar invaliditāti vai fiziskiem ierobežojumiem un trūkumiem grāmatas ievadlappusēs saka: “Cilvēki nereti gaida, ka tas, kurš spiests sadzīvot ar nopietnu invaliditāti, būs mazaktīvs, varbūt pat nikns uz visu pasauli, iekšēji nomākts un izsīcis…”, bet šajā vietā neapstājoties, turpina domu: “…Man patīk viņus pārsteigt, parādot, ka MANA DZĪVE IR PIEDZĪVOJUMIEM BAGĀTA un PIEPILDĪTA”. Lūk, šo vienu no grāmatas un Nika dzīves daudzajām mācībstundām mums vajadzētu atminēties un paturēt prātā, it īpaši brīžos, kad neiet viegli vai esam ieslīguši sevis pašžēlošanā un gaudulīgā dzīves lādēšanā… Un tas notiek gana bieži, kaut gan mums nebūtu nemaz tik daudz par ko gausties, ja kaut vai sevi salīdzinām ar Nika fiziskajiem trūkumiem, vai ne, draugi? 

Man gribētos sacīt, ka šī ārkārtīgi piepildītā grāmata ir nudien pelnījusi mūsu vēlmi tiekties pēc tās iepazīšanas un izlasīšanas, jo, gan lasīšanas un atziņu apguves procesā, gan arī tagad, rakstot apskatu un atkal dodoties cauri teksta lappusēm, nonāku pie vienas atziņas – reti nākas iepazīt kaut ko tik, tik piepildītu un sirdsgudru, kur katrā teksta rindkopā ir rodamas atziņas un Dieva mīlestības izstaroti vārdi no cilvēka, kas “oficiāli ir invalīds, taču patiesībā roku un kāju trūkuma dēļ ir dota iespēja“. 

“Pārāk bieži mēs sev iegalvojam, ka neesam pietiekami gudri, pietiekami pievilcīgi vai pietiekami talantīgi, lai īstenotu savus sapņus. Mēs uzķeramies uz tā, ko par mums saka citi, vai paši sevi ierobežojam. Bet sliktākais ir tas, ka tad, kad uzskati sevi par nevērtīgu, tu ierobežo to, kā Dievs var darboties ar tavu starpniecību! Atsacījies no saviem sapņiem, tu Dievu ieslogi kastē. Galu galā tu esi Viņa radība, un Viņš tevi ir radījis kādam mērķim. Tāpēc tavu dzīvi nevar ierobežot vairāk kā Dieva mīlestību.”

Lasīju pirmoreiz un lasu tagad šo Nikija dzīvesstāstu un iztēlojos, kam vien cauri ir bijis jāiet viņa vecākiem, kopš Niks piedzima un auga. Domāju, ka mums, kam ir divas rokas un divas kājas, to ir nudien grūti aptvert un vispār iedomāties, kā ir dzīvot bez rokām un kājām, tomēr Dievam vienmēr ir plāns. Pēc šī vadmotīva arī vadījās Nika vecāki, tam ticēja viņa draudze un viņš pats, tomēr neviens nevarēja aptvert domu, ka “viņu dēls reiz būs ne tikai pašpietiekams un pilnībā nodevies karjerai, bet arī laimīgs un priekpilna mērķa piepildīts!” Šeit nudien jāsaka – slava Dievam par Viņa neizmērojamo plānu mūsu ikviena dzīvē. Ja mēs vien vienmēr par to atcerētos un uz to paļautos, pat ja mums ir šaubas, bailes, neziņa un izmisums, “kad nespējam saskatīt gaismu tuneļa galā,” kā saka Niks. 

Mana dzīve ir piedzīvojums, kas vēl nav uzrakstīts līdz galam, – tava tieši tāpat. Sāc rakstīt pirmo nodaļu šeit un tagad! Piepildi to ar piedzīvojumiem, mīlestību un laimi. Dzīvo tā, kā būsi uzrakstījis!

Šajā darbā, šajā pārsimts lappušu darbā ir tik daudz Dieva mīlestības un Viņa žēlsirdības izgaismots, ka teju ikviens, kuram vēl ir šaubas par Dieva lielo mīlestību pret cilvēkiem, sapratīs, ka viss ir mūsos jau ielikts un Dievs ir ar mums, mums tikai jāatmostas, jāpieņem sevi tādus, kādi esam un – aiziet, uz priekšu, vecīt! Lieliska grāmata, kuru iesaku izlasīt ikvienam, no sirds un patiesā cerībā, ticībā un mīlestībā! 

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *