Mēs neesam ideāli

 

ģimene2

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Attiecību izdziedināšana».

Jāuzraksta kaut kas par darbu — tik daudz ir komentāru par tēmu: «Tev jau ir labi, tevi vīrs baro!», «tev gan ar vīru paveicies!» Un «nu, protams, tādu vīru dabūjusi!». Un tāpat: «īstu vīriešu vairs nav!».

Es esmu precējusies 12 gadus. Pirms šiem 12 gadiem es apprecējos ar vienkāršu menedžeri, ar parastu algu, kurš gandrīz uzreiz pēc laulībām devās brīvā peldējumā, pelnīja no nulles un pat mīnusiem. Mūsu kopdzīvē ir bijuši dažādi laiki. Mēs jau sen savas muļķības dēļ pazaudējām savu dzīvokli un mētājāmies pa īrētiem. Un līdz šim laikam īrējam – šodien jau savu ērtību dēļ.

Mans vīrs pirms 12 gadiem bija pavisam cits cilvēks, tāpat, kā es pati. Ja jūs mūs būtu redzējuši tad, nekad nenoticētu, ka esam tie paši cilvēki. Mums kopā ir nācies apēst tik daudz pudu sāls, ka jebkura cita sieviete sen jau būtu “aizlaidusies” meklēt «normālu», un jebkurš cits vīrietis arī jau sen būtu tālēs zilajās. Mēs esam izgājuši cauri tam, ko nekad mūžā nevienam nenovēlētu. Un es nedalīšos šajos pardzīvojumos, jo tie ir pārāk personīgi, un skar tikai mūs abus. Savus strīdus no mājām ārā mēs nenesam.

Tagad viņš ir pats labākais. Man, bērniem un daudziem citiem cilvēkiem viņš ir piemērs. Tāds viņš kļuva šajos 12 gados. Tas nav vienkārši mans nopelns, bet es esmu pārliecināta, ka manas pārmaiņas palīdzēja viņam kļūt citam, kļūt par sevi pašu. Kaut gan, kādam citam arī šodien mans vīrs var šķist sarežģīts un neideāls.

Jā, ir karma un tur neko nepadarīsi, tikai atdot parādu un neko vairāk. Bet ir vēl 30% personīgās izvēles.

Ticiet man, mana ģimenes karma jau sākotnēji ir pavisam draņķīga – es pat teiktu «smaga». Un tas, ko redzat šobrīd, ir darba rezultāts. Mūsu kopējā darba, padarīta šajos 12 gados. Es to uzsāku un ticēju, ka mums ir iespēja. kaut gan dažkārt šaubījos, dažkārt vīlos. Taču turpināju darīt visu, kas atkarīgs no manis.

Mūsu dzīve nav ideāla, mēs nepeldamies greznībā, mēs abi pietiekami daudz strādājam — vienīgi es lielāko tiesu strādāju mājās, ar bērniem (tas arī ir nopietns darbs, kakas-kaprīzes-gulēt nolikšana), saimniecība, un es daudz spēka ielieku savā iemīļotajā nodarbē – atslēgas vārds «iemīļotajā». Es esmu “podiņu menedžeris” bez brīvdienām un atvaļinājumiem. Un tik daudz dažādu pienākumu gulstas uz mana vīra pleciem, no malas pat nepateiksi.

Mūsu kopdzīves sākumā es stradāju ļoti daudz — pat esot dekrēta atvaļinājumā, es dažkārt pelnīju vairāk kā mans vīrs. Vīrs bieži vien vispār nedeva man naudu, mēs dzīvojām uz parāda par kapeikām. Viņš bija pret “nekam nevajadzīgas” kleitas pirkšanu. Tam visam mēs gājam cauri. Un, cik briesmīgi ir pamest darbu, kad vīrs ir bezdarbnieks. Un, kad vīrs sūta strādāt, bet spēka strādāt nav vispār. Un, cik neizturami ir mājās, un tik ļoti gribas aizbēgt. Man ir tāda pieredze un – ne tikai man.

Ja jūs domājat, ka man vienkārši ir paveicies — jūs paši sev atņemat iespeju dzīvot savādāk, labāk. Ja jūs ticat, ka jums sievietes dzīve galīgi neder — pēc horoskopa, temperamenta vai karmas — tad tā arī būs.

Var turpināt smagi strādāt – no rīta līdz vakaram, kaut ko pierādīt saviem vecākiem, atstāt visus savus spēkus darbā un turpināt neieredzēt vīriešus. Un ir absolūti skaidrs, kas būs pēc 30 gadiem.

Ir ļoti bail mainīties. Mainīties ir grūti. Dzīvot ģimenē vispār ir darbs. Kopā būvēt savu nākotni ir pavisam sarežģīti. Bet, vai gan ir vienkāršāk nodzīvot visu savu dzīvi, esot nelaimīgai, atgriezties tur, kur negribētos, palikt bez spēka, stradājot, un kļūt par niknu veceni, kura nodzīvojusi savu dzīvi kā pagadās, un šī sajūta saēd no iekšienes un izlaužas uz āru kā tenku dzīšana, sēžot pie mājas uz soliņa?

Kamēr mēs esam dzīvi, ir iespēja mainīties. Katrai. katram. Un pietiekami liela. Tikai, vai mēs vēlamies šo iespēju izmantot, vai arī nepārtraukti meklējam atrunas?

Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *