“Mazā budisma un meditācijas grāmata”

Mazā budismaŠī salīdzinoši nelielā grāmatiņa var būt izcili noderīgs palīgs daudzu jo daudzu garīgās izaugsmes un personības pilnveidošanās ceļā. Manuprāt, autorei Betīnai Lemkei ir izdevies radīt budisma mācības esenci un apkopot to šajā nelielajā rokasgrāmatā “Mazā budisma un meditācijas grāmata”.

Protams, grāmatiņā vēstīta viena diezgan sensacionāla frāze, kurai daudzi piekritīs, bet tikpat daudzi to kategoriski noliegs un šī frāze skan šādi: “Budisms piedāvā konkrētu risinājumu visās situācijās.”Lasot un pārlasot šo frāzi vēl un vēlreiz, varam secināt, ka tajā ir diezgan liela patiesība, jo, atsaucoties uz budisma mācību, mūsu dzīvi pavada ciešanas un no tām varam atbrīvoties, pieņemot visu tādu, kāds tas ir, nekam nepieķeroties un apzinoties visa nīcīgumu un zūdamību. Un, ja mēs tā palūkojamies, tad arīdzan šī frāze kļūst patiesa – būt līdzcietīgam, mierīgam, stresa gadījumā nevis eksplodēt, bet iegrimt meditācijā un atlaist to, kas atlaižams, ne pie kā un nevienam nepieķerties – tad sirdī būs miers un prātā iespējams sasniegt apgaismību… Īsā laikā izlasot šo grāmatiņu, sapratu, ka viss ir atkarīgs no mūsu pašu ikkatra sevis un apkārtējā izvērtēšanas – ja spējam domāt par pozitīvo, tad viss ir gaišs, pozitīvs un uz izaugsmi vērsts, bet  ja nē, tad tas noved pie naida, ciešanām un nesaticības dažādu sociālo slāņu pārstāvju vidū.

Kā jau minēju, šī grāmatiņa ir kā esence – tā piedāvā īsu ievadu Budas mācībā, ieskaitot t.s. četras cildenās patiesības un cildeno astoņpakāpju ceļu, kā arī skaidro budisma uzskatu pamatprincipus – cēloņu un seku likumsakarības jeb karmu, visa radītā nīcīgumu, reinkarnāciju, vērīguma principu un pievēršanos esošajam brīdim. Lai gan daudziem šķiet, ka budisms ir kaut kas absolūts un kā negrozāma aksioma, tomēr jāņem vērā, ka nedrīkstam pazaudēt savu kritisko garu un kritiskās domāšanas nepieciešamību. Ja kādam kas šķiet pieņemams, bet cits nē, tad darbojamies tikai ar to, kas šķiet pieņemams… Nebūt nav jāpieņem viss par absolūti noderīgu ikvienam, jo, kā zināms, katram noder kas savs.

Nav jau tā, ka es absolūti nezinu, kas ir budisms un kāda ir tā mācība, ko Buda cilvēcei ir atstājis, tomēr ar interesi izlasīju šo grāmatiņu un atkal nonācu pie secinājuma – lai pilnībā iepazītu šīs pasaules ciešanas un realitāti, mums ikkatram ir nepieciešams iziet no savas komforta zonas. Tā arīdzan Buda no prinča kļuva par apskaidroto un tā arīdzan Asīzes Francisks no turīga audumu tirgotāja dēla kļuva par Baznīcas svēto. Dažbrīd, lasot budisma tekstus, radās sajūta, ka lasu Baznīcas svēto darbus un tekstus… Domāju, ka sajūta bija ne velti, jo, (un to nevar noliegt neviens!) tomēr daudzas no reliģijām balstās vienā fundamentā – līdzcietības, mīlestības pret tuvāko un sekošanas Diženajam Skolotājam pamatatziņās, tamdēļ arī laikam rodas šīs asociācijas… Tā kā es daudz esmu lasījis un lasu ne tikai kristiešu, bet arī budisma, drusku hinduisma un sūfisma literatūru, tad šīs fundamentālās saiknes var pamanīt 🙂

Pat šajā daždesmit lappušu nelielajā grāmatiņā es atkal atzīmēju daudzas jo daudzas īpašas izcelšanas vērtas vietas un viena no tādām ir arī šī atziņa, ko pārfrāzējot, varētu attiecināt arīdzan uz kristīgo skatījumu un aplūkot to kristīgā garīguma gaismā: “Viens no budisma pamatelementiem ir līdzcietība. Ja mums izdodas dzīvot altruistisku dzīvi un izturēties pozitīvi, līdzcietīgi un mīļi pret citiem cilvēkiem, mēs, pēc Budas teiktā, atbrīvojam savu garu.” 

“Sasniegt augstāko atziņu, protams, ir tāls un cēls mērķis, tomēr katrā ziņā ir vērts dzīvot, ievērojot ētikas normas, izkopt sevī līdzcietību un viedumu.” Buda ir sacījis šādus viedus vārdus, kuros ir vērts ieklausīties, lai uzzinātu, kā dzīvot savu dzīvi tā, lai kļūtu par patiesi viedo: “Skaidro, mierīgo, nevainojamo, tīro stāvokli, kurā cita pēc citas ir atraisījušās dažādu vēlmju radītās važas, – to es dēvēju par gudrību. Tas, kurš ir izkļuvis no skarbā un bīstamā ilūziju un atdzimšanu riņķojuma, kuram šis posms palicis aiz muguras, kurš kļuvis stiprs garā un brīvs no pieķeršanās un šaubām, – ir patiesi viedais.”

Daudz kas, kas notiek mūsu pasaulē un mums apkārt ik dienas, ir iznīcīgs. Tas bija, pagāja un viss. Tas ir beidzies. Un tā beigsimies arī mēs. Tādēļ ļoti būtiski ne tikai budisma, bet arī stoicisma filosofijas kontekstā ir apzināties, ka mēs reiz mirsim. Un mēs nezinām, kad tas “reiz” pienāks, tādēļ ir ļoti svētīgi, ja cilvēks spēj par to stundu domāt un tam savu garu pienācīgi sagatavot. Arīdzan šajā grāmatiņā ir veltīta nodaļa tematam par nīcīgumu un nāvi, kur ievadā ir minēti šādi Budas vārdi, kas tikpat labi varētu būt arī, piemēram, stoicisma filosofu Marka Aurēlija vai Epiktēta vārdi: “Šī pasaule pastāvīgi mainās. Attīstība un sabrukums ir tās patiesā daba. Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.” Patiesi, tas var būt vislaimīgākais cilvēks, kas visu šai pasaulē notiekošo vienkārši vēro, dzīvo saskaņā ar sevis izvēlēto filosofiju un/vai reliģiju un visu/visus pieņem līdzcietībā un kristīgā tuvākmīlestībā – tas ir ceļš uz viedumu, svētumu, atziņu par patieso garīguma pasaules būtību.

Lai gan kopumā grāmatā ir minētas desmitiem viedu un svētīgu atziņu, savu atskatu uz šo dižo grāmatu beigšu ar šādu citātu: “Mums būtu jāvelta savs laiks, lai dzīvotu labu dzīvi, virzītos uz priekšu pa izziņas ceļu un darītu laimīgākus citus. Ja šim mērķim nemaldīgi sekosim, nāves brīdī varēsim uz savu dzīvi atskatīties bez nožēlas par to, ka visu svarīgāko esam palaiduši garām.”

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.