Lilaste – vieta, kur atgriezties

Ir svētdienas rīts. Saules stari, spīdot caur loga rūti, liek manīt, ka diena ir kā radīta pastaigai svaigā gaisā. Kā galamērķi izvēlos Lilasti, jo ikreiz, kad esmu tur bijusi, paliek sajūta, ka vēlos tur atgriezties atkal un atkal. Šķiet pludmale kā pludmale – kāpas, ko vietām sedz smilgu puduri, priežu meži, nekas īpašs.  Bet tās vietas maģiskā burvība atstāja uz mani iespaidus jau pēc pirmās reizes, kad apmeklēju šo pludmali.

Ikreiz, kad esmu bijusi Lilastē, ceļš mani taisni veda tieši uz pludmali, jo parasti mans mērķis ir jūra, kurā veldzēties karstā vasaras dienā. Taču šoreiz ir savādāk! Apstājoties pie dzelzceļa pārbrauktuves, paveras ierastais ceļš uz pludmali. Zinu, ka pa ceļam uz pludmali atspīd meža ezers. To biju pamanījusi iepriekš, bet ne reizi mans ceļš neveda gar to. Šoreiz nolēmu doties gar ezeru bez nekāda mērķa un nodoma. Saule spīd tik spoži un vēja plūsmas gandrīz nav jūtama. Ezers – tik tumšs un mierīgs, tajā spoguļojas it viss. Skatoties apkārt šķiet, ka viss ir simetrisks. Jūtams pavasaris! Čaboņa, kas bija dzirdama mežā liek manīt, ka daba mostas un tai ir vēlēšanās izplaukt visā krāšņumā.

Garezeri – tā sauc ezeru virkni, kas stiepjas gar Lilastes pludmali vairāku kilometru garumā. Visnotaļ savdabīga vieta, kas izgūlusies paralēli pludmalei. Tālāk ejot pa meža taku, kad ezera sākums vairs nebija redzams, jūtamas vēja brāzmas, kas pieņēmušās spēkā taisnajā meža tunelī. Dažviet vēja plūsmas veidoja straumi, iedomājos, ka visai interesanti būtu ar laivu veikt pārbraucienu visu Garezeru garumā. Garezeru galu tā arī neieraudzīju, devos jūras virzienā. Mežā bija sākušas ziedēt pirmās zaķskābenes, vietām zemi sedza plaši Islandes ķērpju puduri, priežu smarža virmoja visapkārt. Viss šķiet tik košs un sulīgi zaļš, pat zaļā krāsa šķiet zaļāka nekā parasti, tas noteikti tāpēc, ka arī es esmu noilgojusies pēc garām pastaigām dabā, saules stariem un silta vēja apskāvieniem.

Dažviet mežā bija vērojama neierasta ainava. Koki, kas sakrituši krustām šķērsām, no tāluma izskatās kā izbirušas sērkociņu kaudzītes.

Jūra šalc un aicina tai tuvoties tuvāk un tuvāk. Caur sagāztiem kokiem un smilšainām kāpām izbrienot, nonāku pludmalē. Pludmale tik pat skaista un klusa kā vienmēr, kad esmu šeit bijusi. Vēl joprojām tās kāpas daiļo totēmi un gaisā strāvo savdabīgā noskaņa, kas liek šeit atgriezties vēl un vēl…

 

 

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.