Labo cilvēku pasaule – Stopētāju dienasgrāmata – 9. diena (2.augusts)

9 diena (2.augusts)

Laiks kaut kur ap sešiem. Pamostos mazliet mitrs. Mazliet pagulēju, bet jūtos atpūties. Kamēr Lelde vēl guļ, aplūkoju apkārtni. Pamanu, ka pludmalē rosās traktori, kas līdzina smiltis un savāc atkritumus. Kādu brīdi par to neliekos ne zinis, bet tad, kad viens no tiem pārāk tuvu pievirzījies mums – modinu snaudošo. Lelde uzreiz ir augšā un tik pat veikli pavisam tuvu jau arī piebraucis traktors. Mēs pagūstam ātri novākt savu nometni tam no ceļa. Aplūkojam apkārtni. Izrādās, ka neesam vienīgie, kas šeit okeāna malā mitinās. Blakus „dzīvo” kāda sarkana telts.

IMG_0238Par nelaimi laiks nav uzlabojies. Īsti nelīst, bet smalki smidzina. Nolemjam mazliet iestiprināties un iet uz staciju, lai brauktu uz Hondarribia, kur varētu būt kempings, tā vismaz ir uzzīmēts kartē.

Pa ceļam uz vilcienu iegādājamies bagetes, kas, nu jau oficiāli, kļuvušas par mūsu rīta obligātu sastāvdaļu. Bijām mazliet vīlušies atklājot, ka spāņu bagetes nav ne uz pusi tik gardas kā franču. Stacijā atskārstam, ka ir jau augusts. Neskatoties uz jauno mēnesi, iegādājamies biļetes un gaidām vilcienu kam jāpienāk 10:10.

Izkāpjam pieturā Irun un dodamies meklēt kempingu Hondarribiā, kas atrodas kaut kur blakus. Izstaigājām pilsētu un esam uz neliela ceļa, kas pēc mūsu domām varētu aizvestu uz kāroto vietu. Ejam gar asfalta malu. Aptur automašīna ar diviem jauniešiem. Viņi piedāvā aizvest mazliet tuvāk kempingam, jo paši strādā kādā iestādē, kas atrodas tam pavisam netālu. Automašīnā atkal kāds smēķē kaut ko ne visai atļautu. Rodas iespaids, ka Spānijā daudzi, kas dodas uz darbu, iestiprinās ar kādu dūmu.

Tiekam izlaisti netālu no kempinga, kas, ticot puišu sacītajam, ir augšā kalnā. Alpīnistu iemaņas mums nebūs jāatsvaidzina, uz turieni ved asfaltēts ceļš. Dodamies pa to augšup. Kāpjot arvien augstāk un augstāk, paveras skaists skats. Lejā zem mums ir osta, pludmale un okeāns. Mazliet tālāk rosās pilsēta.

IMG_0242Ceļš prasa ne vairāk kā 40 minūtes, taču esam noguruši, jo kāpums bija visai ievērojams. 15:05 esam uz vietas, laiks iepazīties ar naktsmājas cenām. Diennakts izmaksā 18 euro uz abiem, tas neliekas daudz, bet kaut kāds latviešu spīts vēl neliek celt monētas galdā. Ejam apgaitā. Varbūt, ka te ir vēl kāds kempings, jo vietas kalna galā ir diezgan daudz un pilnīgi iespējams te ir vēl kāds, ne tik populārs maksas mauriņš. Tomēr nav.

Samaksājuši esam, iepazinušies ar teritoriju arī. Te ir supermārkets (tā nu tas tiek saukts, taču nekas super tas nav – parasta miniatūra bode), dušas un tualetes, bārs, restorāns (ar biljardu, galda futbolu un citām izklaidēm), baseins, lielisks skats uz okeānu un fantastiskas klintis.

Nolemjam uzcelt telti, nu kaut ko tai līdzīgu. Atrodam vietu, kur visbiezākais koku puduris un slienam savu veidojumu augšā. Nostiepto striķi, kas domāts slapjās veļas kāršanai, izmantojam par visas telts „pamatu”. Striķim cauri izveram savu plastmasas maisu. Plēves malās saliekam akmeņus un kaut kas līdzīgs teltij ir gatavs. Vēlētos savam brīnumam piešķirt mazliet individualitātes, „telts” galā tiek uzkārts Latvijas karogs. Izskatās pēc vēja tuneļa. Mazliet vēlāk, baidoties no iespējamā lietus, savus pančo ieriktējam katrā „telts” galā un nostiprinām tos ar savilcējiem. Tagad tā vairāk atgādina siltumnīcu, bet kas par to, ka tik droša pret lietu.

IMG_0247Nosēžoties mazliet nostāk no jaunbūves ievērojam, ka tā diezgan ievērojami izceļas uz pārējo lielo ģimenes telšu fona un arī apkārtējie jau to ir ievērojuši. Daži pasmejas, daži pabrīnās. Vienaldzīgo nav.

Esam izbadējušies, nolemjam, ka beidzot iepazīsimies ar vietējas virtuves piedāvājumu. No piedāvātā ēstuves meņū izvēlamies zivi ar eksotisku nosaukumu čučarella. Par labu šim ēdienam nosliecamies tā piesolītā izmēra dēļ. Pieaicinātā kafejnīcas pārstāve to raksturoja kā lielu porciju domātu diviem, kā arī tai ir tīkama cena – 9.00 euro. Domāts darīts, pasūtījums ir veikts.

Pēc laika tiek atnesta čučarella ar visu galvu un asti. Liela jau ir, bet ne ļoti (man patīk labi un daudz paēst). Zivs ļoti taukaina, garšo mazliet pēc skumbrijas. Bet neskatoties uz to – smeķīga.

Saņemot čeku mazliet vīlāmies. 9 eiro bija dubultojušies un nu mums jāšķiras no 18 eiro. Negribam strīdēties, bet nolemjam apjautāties, kāpēc tā ir sanācis. Izrādās, ka ēdiens divām personām automātiski jāskaita kā divi atsevišķi un tas, savukārt, nozīmē dubultu cenu. Paldies, bet to jau varēja pateikt arī pirms pasūtījuma veikšanas, būtu ņēmuši kaut ko citu.

IMG_0245Atlikušo dienas daļu mēs pavadījām ļoti piepildītu. Devāmies lauzt makšķerkātu, jo biju iecerējis nākamajā dienā doties uz okeāna copi. Atradām svaigu olīvkoku, ko arī pārvilkām mājās. Iegājām baseinā un dzērām vīnu. Vakarā uznāca lietus, likdams mums „ieslēgties” siltumnīcā un sagaidīt rītu.

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.