Labo cilvēku pasaule – Stopētāju dienasgrāmata – 8. diena. Beidzot Spānija

8 diena (1.augusts)

Nav īsti ne jausmas cik pulkstenis. Pirmo reizi ceļojuma laikā gulējām bez modinātāja. Aplūkoju telefonu, ir 10:50. Esam labi pagulējuši. Lai arī gulta bija mazliet pa īsu un cietu, tas nemazināja miega saldumu.

Pēc pamošanās sadalām pienākumus. Es apņemos sagatavot brokastis – raviollī, vēl joprojām no Strazburgā pirktās bundžas, bet Lelde ies uz veikalu pēc bagetēm. Pa šo laiku esam iecienījuši garšīgu, svaigu maizi, bez tās brokastis vairs neliekas pēc brokastīm. Īsti nezinot, kur jāiet Lelde izsprūk ārā. Es palieku dzīvoklī darbināt mikroviļņus. Drīz jau klāt arī Lelde un stāsta, ka ejot uz veikalu pēc svaigas maizes sajutusies, kā francūziete. Ir jau arī! Īsa kleitiņa, bagetes rokā, tikai trūkst berete…

DSC02212

Pabrokastojuši darām visu, kā norunāts. Savācam aiz sevis un, aizslēdzot durvis, atslēgu ieliekam pastkastē. Pa ceļam vēl ieejam veikalā un tad jau uz ceļa. Ilgi nebija jāstāv. Nostopējām kādu francūzi, kas no festivāla brauc uz Spāniju pēc lētākas degvielas un vēl lētākām cigaretēm. Uzzinām, ka kaimiņvalstī to cena ir uz pusi zemāka!

Pat īsti nemanot, kā nomainās robeža mēs pulksten 15:25 esam Spānijā. Te viss ir mazliet savādāks. Nezinu vai dēļ tā, ka pierobežā šeit ir tirgus, bet te manāma lielāka kņada un rosība. Virs mums augstu gaisā karsta saule, ne mazākā mākonīša. Viss ir tieši tā, kā cerējām. Nolēmām apstaigāt tirdziņu, iegādāt tabaku un tad doties uz Sant Sebastiānu.

Var redzēt, ka pierobežas francūži šeit ir regulāri viesi. Šeit viņi iegādājas viskiju vai citu alkoholu patiesi milzīgās pudelēs, te pērk cigaretes blokiem. Šķiet, viņi te jūtas, kā cenu paradīzē, bet mēs vienkārši paradīzē, kaut vai tāpēc, ka esam sasnieguši savu mērķi.

Sēžot pie baznīcas, kas netālu no tirdziņa, mums klāt pienāk vietējais un sāk prašņāt. Liekam saprast, ka mūsu lingvistikas bagāžā diemžēl vēl nav spāņu valodas. Viņš to saprot un skaidri parāda, ko grib mums pārdot. Puisis mēģina noandelēt hašišu. Kārdinājums, protams, ir, taču gabals izrādās pārāk liels, mēs negribam nepatikšanas ar policiju un tirgonim atsakām.

Uzsākam ceļu. Esam informēti, ka Spānijā ļoti grūti ir kādu nostopēt. Nevar īsti saprast kāpēc, spānieši taču asociējas kā atvērti un komunikabli cilvēki. Lai vai kā, pirms noskaidrosim, kā tad īsti ir ar to stopēšanu un spāniešiem, mums sākumā jāveic pārgājiens cauri pilsētai uz šoseju.

Nu nezinu, ko par tiem spāņiem runā, bet vairāk laika mums prasīja iešana uz ceļu nekā auto nostopēšana. 16:31 jau esam Audi, kas brauc tieši uz Sant Sebastijānu. Ar to viss vēl nebeidzās. Pamanām, ka vadītājs aizrautīgi smēķē cigareti un tik pat aizrautīgi piedāvā to mums. Skaidrs, ka smēķis nav gluži parasts. Te nu mēs nevaram atteikt, jo liekas, ka spānis mūs paņēma tieši kompānijas pēc.

Uzpīpējām, nu laiks sarunām. Protams, izstāstām no kurienes un uz kurieni, ka esam pāris (tas viņu interesēja). Šis savukārt pavēstī, ka dodas uz darbu un piedāvā mums pievienoties. Viņš strādā akvārijā un varētu mūs tur bez maksas ielaist. Tas liekas interesanti, mēs labprāt aplūkotu zivju pasauli.

IMG_0226Iebraucam pilsētā, bet te daudzas ielas slēgtas. Izrādās, ka tam par iemeslu ir riteņbraukšanas sacensības. Mūsu ceļš ved uz pilsētas centru. Izmantojot savas darba vietas ģeogrāfisko novietojumu, Jorella (tā sauca šoferi) tiek ielaists slēgtā teritorijā. Drīz jau esam pie viņa darba un gaidām atvēršanas brīdi. Esam pirmie interesenti, kas ieņēmuši rindu! Pēc neilga brīža metāla durvis tiek atvērtas un ejam iekšā. Jāsaka godīgi, nekā šeit daudz nav. Tikai lielais akvārijs, pareizāk sakot tā mazāka daļa, ir ievērojams apskates objekts. Kādu laiku nosēžam pie stikla vērojot dažādas zivis, kas peld mums garām. Pa to laiku apkārt jau parādās citi interesenti, kurus līdzīgi kā mūs apbur logs uz ūdens pasauli. Tā mēs nosēžam kādu pusstundu, varbūt vairāk. Pienāk apskaidrības brīdis, ka neesam atbraukuši lūkoties uz zivtelēm. Mūs sauc pilsēta.

DSC02214Siltā saule silda gan mūs, gan cilvēkus visapkārt. Daudzi pilsētnieki izgūlušies kur kurais, tā vien liekas, ka par snaudas vietu der jeb kas, kas ir plakans un uz kā var apgulties. Mums nav laika snaust, lai gan uz brīdi varētu piesēst. Taču tas neietilpst šīsdienas plānos. Esam iecerējuši, ka aplūkosim pilsētu, bet pēc tam dosimies uz okeāna krastu, kur arī pārlaidīsim nakti.

Ejot gar nelielu ostu mūs pārsteidz zēni, kas no piestātnes malas lec ūdenī pēc monētam. Tas ir interesants skats. Mēs nolemjam noziedot eiro. Tā vien liekas, ka šī mēroga monēta ir augstā cieņā, jo tai pakaļ cenšas nirt visi „pērļu” zvejnieki. Nezinu noķēra vai ne, bet pateikties mums pateicās.

DSC02219

Aplūkojam arhitektūru, pavērojam velosacīkstes un laiks, kā uz burvju mājienu, no ideāla kļuva par riebīgu. Sajūtam, ka tūlīt sāks līt. Nolemjam, ka pilsētā tā īsti nav vairs ko redzēt, laiks stopēt uz okeānu ar cerību, ka sliktie laika apstākļi tur mūs negaidīs.

Atskārstam, ka nu jau tīri labi protam orientēties svešās pilsētās un mums nesagādā problēmas atrast nepieciešamo ceļu, kas mūs var aizvest uz Getaria, jo tieši tur plānojam apmesties pa nakti.

20:25 sākam stopēt, bet neveicas tik labi kā sākumā. Turpinām iet tālāk no pilsētas līdz pie kāda no nedaudzajiem krustojumiem apstājas automašīna un piedāvā mūs aizvest uz Sant Sebastijānas dzelzceļa staciju. Izrādās, ka vietā, kurā mēs pašreiz stāvam, diez vai kāds apstāsies, jo automašīnas ir jau paspējušas uzņemt ātrumu un tas nozīmē stopētāju ignorēšanu. Piedāvātais variants mūs apmierina un dodamies atpakaļ uz pilsētu.

Izpalīdzīgie spāņi nolemj mums parādīt, kā orientēties dzelzceļa stacijā. Kamēr vīrietis paliek automašīnā, viņa kundze steidzas mums līdzi parādīt, kā jāiegādājas biļetes un norāda, kāds vilciens mums nepieciešamas. Izrādās nākamais reiss ir pēc pāris minūtēm un mēs skrienam uz peronu. Paspējām laikā. Drīz jau vilciens uzsāk kustību. Vagonā daudz jauniešu, kas uzvedas samērā skaļi, mazliet traucējoši. Kāds bariņš no blakus vagona izvēlas tamburā uzpīpēt aizliegto augu. Pa vagonu izplatās marihuānas smarža. Bet šķiet, ka nevienu tas neuztrauc. Varbūt ierasta parādība.

Pēc kādām 30 minūtēm esam jau nepieciešamajā pieturā – Zarautz. Lai gan pavēls, ceram, ka atradīsim naktsmājas. Laiks nav diez ko uzlabojies, joprojām ir aizdomas, ka līs. Ceram, ka tas vismaz notiks pēc tam, kad būsim atraduši piemērotu vietu naktsmājām. Turam kursu uz pludmali. Sasnieguši to, mēs griežamies pa kreisi un virzāmies uz Getaria, kas pēc kartes neizskatās, ka būtu pārāk tālu. Starp citu, arī šajā pilsētā notiek kaut kāds festivāls, skan mūzika, visapkārt daudz cilvēku. Mēs ejam gar piekrasti un, aplūkojot apkārtni, nonākam pie bēdīga secinājuma, ka šajā rajonā diez vai atradīsim kādu piemērotu pludmali (atskaitot Zarautz). Tam par iemeslu – klinšainie un stāvie krasti, kuri, pie tam, it kā speciāli, apauguši ar pamatīgu, biezu krūmu kārtu. Vienojamies griezties atpakaļ kamēr vēl nav satumsis.

IMG_0235Labi, ka tālu nav jāiet. Pēc stundas soļojuma esam jau pludmales pašā nostūrī, kas pēc mūsu domām nebūs diez ko apmeklēts vēlā vakara vai nakts stundās. Blakus tikai klintis un, cik noprotam, aizsargājams biotops, kur nevar celt teltis vai kā savādāk kempot.

Pludmales stūrī uztaisām mazu nometnīti. Kā pamatni izklājam plēvi. Izrintinam tai pa virsu guļammaisus. Nu varam ieturēt vakariņas. Apkārt jau krietni satumsis, vienīgais, kas liecina par civilizācijas klātesamību ir netālu esošās gaismas un mūzika no fesivāla. Drīz arī ievērojam, ka ļoti daudz cilvēku pārvietojas pa tuvumā esošo kalniņu. Viņi kāpj lejā un gar mums (šķiet mūs nemanot) iet uz pilsētu. Ir arī tādi, kas veic šo ceļu pretējā virzienā. Neskatoties uz to, nolemjam iet gulēt. Lelde ielien guļammaisā, es jūtos pietiekoši silti un palieku guļot uz tā. Iemigt ir viegli, blakus šalko okeāns. Manu miegu pa laikam traucē garām staigājošie ceļinieki, kas pat nakts laikā pa iestaigāto maršrutu veic pārgājienus abos virzienos. Mēs joprojām paliekam nemanīti. Okeāns atpūš lietu un mums jāpārveido nometne. Liekam guļammaisus starp plēvi, un atveram lietussargu. Izdodas mazliet advancētāka versija nekā tā bija Vācijā. Taču arī šis izstrādājums nav diez ko drošs pret lietu. Mitrumu vairo arī piles, kas slīd no lietussarga.

Pa nakti mūs tikai divreiz patraucē garāmejošie ballētāji, bet tā viss mierīgi.

 

Saistītie raksti...

1 Atbilde/es

  1. Renārs saka:

    Ņemot vērā, ka ir stopēts arī uz ātrgaitas ceļiem, kopā ar vēl vienu čali, neuzskatu, ka tas iznīcina stopēšanas iespējas. Esmu bijis Spānijā tik bērnībā, bet šķiet, ka turpmākajos aprakstos iezīmēsies tas, ka spāņi īsti nesaprot, kas ir stopēšana.

    P.S. – Pārskatiet rakstu, ir vismaz viena kļūda.

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.