Labo cilvēku pasaule – Stopētāju dienasgrāmata – 7. diena (31.jūlijs)

Pamostamies līdzīgi kā vakar. Mazliet jūtamas vakardienas vīnu „degustācijas” sekas. Silvija mūs apņēmusies aizvest tālāk nekā pašai nepieciešams – uz pilsētu Poitiers. Satieku priekšnamā Fransuā, viņš mazliet aizgulējies tikai tagad steidz uz darbu. Pabrokastojam. Kā ierasts, brokastis veido silta bagete ar augļu ievārījumu un dažādu pildījumu kruasāni. Uz atvadām nofotografējamies ar Mariannu, kura speciāli pamodusies, lai no mums atvadītos. Pirms braukšanas vēl saņemam nelielu pārtikas grozu no Silvijas – pāris kruasānus un jogurtus. Tas mums ceļam.
Ap 9:30 esam atvesti uz Poitiers daļu, kur uzreiz arī varam sākt stopēt. Atvadāmies no Silvijas, kura tagad jau kavē darbu un dodamies mazliet uz priekšu, lai atsāktu ierasto procedūru.

Pēc kādas pusstundas apstājas automašīna. Jaunietis brauc uz pilsētu Royan un ir gatavs mūs vest sev līdz, ja vien mums nav nekas nelegāls. Sāku apdomāt vai tiešām mēs izskatāmies pēc kontrabandistiem. Skaidra lieta, ka mēs esam „tīri” un dodamies ceļā.

DSC02158

Pusotru stundu nobraucot pa maksas lielceļiem esam Royanā. Pilsēta man atgādina mūsu pašu Jūrmalu. Te ir daudz tūristu, ārā kafejnīcu, kuģu piestātne, liela pludmale, bet tas viss kaut kā mūs neuzrunā. Varbūt tāpēc, ka ilgojamies pēc Spānijas.

Papusdienojuši uz moliņa mēs steidzam meklēt ceļu, lai turpinātu stopēt. Ar divām automašīnām ātri vien izdodas izkļūt no pilsētas. Par laimi otrais auto mūs nogādājis pie ceļa, kas ved uz Bordo. Izejot uz vajadzīgo ceļa pusi, pirms mums apstājas taksis. No tā izkāpj sieviete un steidzas pie mums. Uzzinājusi, kur vēlamies nokļūt, piedāvā braukt kopā ar viņu bez maksas. Esot izsaukums uz Bordo lidostu, un viņai nav nekas pretī paķert līdzi divus stopētājus.

Pēc aptuveni divu stundu braukšanas esam pie apvedceļa, kas ved gar Bordo tālāk uz dienvidiem, proti – Spāniju. Veicot teritorijas apskati secinām, ka esam izlaisti vietā, kur īsti labi nestopēsies, jo cilvēki, kas brauc mums garām var doties uz jebkuru virzienu, tāpēc stādināt viņus neredzam jēgu. Nepieciešams atrast jaunu labāku spotu. Labākas vietas atrašana prasa vēl kādu stundu un ap plkt.15 sākam ķert mašīnas uz Spāniju.

Stopējas slikti un tikai ap 16:20 mēs esam tikuši pie nākamajiem labdariem. Tā ir māte ar divām meitām, kuras dodas uz pilsētu Bayonne. Uz šosejas jūtams, ka Francijā ir atvaļinājumu laiks. Lielceļš pilns ar automašīnām, kustība nav no ātrākām. Pēc kādas stundas braukšanas uz ceļa zīmes var lasīt arī Santsebastiānas vārdu. Nav vairs tālu. To var sajust arī gaisā, jo ārā valda neciešama sutoņa. Mūsu „līdzbraucējas” no karstuma slēpjas aiz atvērtiem logiem. Automašīnā valda pilnīgs caurvējš, kas vairāk traucē nevis atvēsina.

Bayonne esam pēc mazliet vairāk kā divām stundām. Kā noskaidrojam, esam trāpījuši pilsētā uz piecu dienu festivālu. Tā iemesla dēļ automašīnām ir slēgts centrs un tālāk būs jāiet kājām. Par to neraizējamies, noskaidrojam nepieciešamo virzienu uz Biarritz un soļos maršs uz priekšu.

DSC02163Te visur ir festivāla sajūta. Visi cilvēki ģērbušies vienādi – sarkanā un baltā, dzer vīnu un līksmo. Šur tur var dzirdēt koncertus vai kādus citus kultūras pasākumus. Šķiet, ka visa dzīve šobrīd rit tikai ap festivālu. Starp citu, jūtam, ka esam nokļuvuši pavisam tuvu Spānijai. Cilvēki un sajūtas, ko rada festivāls, ir ar spānisku piesitienu.

Aplūkojot līksmos ļautiņus un skaisto arhitektūru, lēnām esam izgājuši uz ielas, kas pēc visiem loģikas likumiem ved uz Biarritzu. Nostopētā pirmā mašīna mūs nogādā tikai nedaudz uz priekšu, bet otrā ieved jau pašā Biarritz.

Te ir skaisti. Nevar teikt, ka šeit tūristu netrūkst, taču mēs kaut kā tos nemanām. Varbūt tāpēc, ka vakars, varbūt tāpēc, ka acis ir piekaltas pie okeāna, klintīm un saules. Patiesi neaizmirstami skaists skats! Kādu laiku pavadām te pat. Fotografējam sevi un apkārtni, kad apnīk – vienkārši skatāmies apkārt. Baudām, tā sacīt. Apkārt valdošo skaistumu ieliekam savās atmiņu lādēs tā, lai tas saglabājas uz ilgu, ilgu laiku.

DSC02180Ir jau mazliet pēc desmitiem vakarā. Atkal jāsāk pievērsties laicīgām domām, jāmēģina tikt tālāk. Ejot gar Basku līci, Lelde fotoaparātā mēģina ķert viļņu nerimstošo sišanos pret klintīm. Es, savukārt, vēroju viņas mēģinājumus. Šķiet, mums pat īsti negribas steigties, gribētos palikt tepat. Bet nav jau īsti kur, pilsētā negribas, ja nu vienīgi pie okeāna.

Ar katrām desmit minūtēm paliek tumšāks. Vai kāds iespaidīgā ātrumā izdzēš ārā gaismu? Beidzot atrodam stopēšanai piemērotu vietu. Ceram uz veiksmi un tā atnāk. Apstājas kāds francūzis, kurš ir gatavs mums palīdzēt. Vadītājs interesējas, kur  paliksim pa nakti. Sakām, ka vēlētos kādā klusākā pludmalē, tā lai mēs policijai netraucējam un mums, savukārt – atpūtnieki. Šoferis saka, ka esot vietējais un zinot tādu vietu. Nesaprotu, kas viņam lika pārdomāt, bet drīz vien viņš maina plānus. Sāk runāt kaut ko par uzticēšanos, par uzticēšanos svešiniekiem un piedāvā mums palikt savā dzīvoklī ar noteikumu, ka nedrīkstam neko piesavināties. Uz ko atbildam, ka tikko nodzīvojām divas dienas svešā ģimenē. Šķiet, ka šo piebildi viņš nedzirdēja, viņš jau visu bija izplānojis.

Mums tiek piešķirts divistabu dzīvoklis. Atslēga pēc aiziešanas ir jānoliek pastkastē. Pats viņš šeit nedzīvo. Viņam pieder gan māja, gan vairāki dzīvokļi. Šī esot viņa pilsēta. Atvadoties viņš izspēlē triku un pārbauda mūsu godīgumu. Ātri atvadījies viņš dodas prom. Pamanu, ka viņa mobilais telefons atrodas virtuvē uz galda. Lelde to paņem un steidz viņam to nogādāt. Pēc viņas vārdiem, šis nemaz neesot bijis savā automašīnā, bet gan kaut ko gaidījis pie pastkastes. Testu esam izturējuši, es pat teiktu nokārtojuši uz teicami.

Pēc Baska (tā vīrieti iesaucām) aizbraukšanas mēs labu laiku noņēmāmies ap durvīm, nepratām tās aizvērt. Atradām vecu telefona rēķina ar viņa telefona numuru (mums šķita, ka tā tas varētu būt) un aizsūtījām īsziņu, ka neprotam aizvērt durvis.

Neilgi pēc īsziņas nosūtīšanas slēdzenes problēma tika atrisināta. Lelde atminēja darbības principu, kas ir pilnīgi pretējs mūsējām. Te rokturi vajag celt uz augšu, lai aizvēru durvis. Un slēgt nemaz nevajag, pašas aizslēdzas.

Mikroviļņu krāsnī gatavojam Starzburgā iepirkto dārzeņu sautējumu. Izdzirdam klauvējienus pie durvīm. Atveru. Tas ir mūsu Baska ar kundzi, kura uzmanīgi mūs nopēta. Izstāstām par likstu ar durvīm, atzīstamies, ka pirmo reizi tādas redzam. Viņi pārliecinās, ka viss kārtībā un dodas prom, mēs – paēst un gulēt. Beidzot varēsim izgulēties. Spānija ir tepat, nieka 20-25 kilometri. Rīt nebūs nekādas steigas.

Saistītie raksti...

1 Atbilde/es

  1. Renārs saka:

    Vēl gribēju piebilst, ka nespēju atrast jūsu lapā iespēju sekot, izmantojot e-pastu vai RSS barotni. Varbūt izveidojiet, lai es un citi būtu informēti par jaunāko saturu? 🙂

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.