Labo cilvēku pasaule – Stopētāju dienasgrāmata – 5. diena.

5 diena (29.jūlijs)

No rīta pamostamies ap astoņiem. Esam patīkami pārsteigti, ka mūsu mantas, ko kārtējo reizi izlikām žāvēties beidzot ir izžuvušas. Tas krietni uzlaboja garastāvokli. Ieknābājām mazliet brokastu tiesu un devāmies atpakaļ uz vietu, no kurienes bijām nākuši naktsmāju meklējumos. Nogājuši kādu gabalu atskārtām, ka autobusa pieturās ir sabiedriskā transporta kustības maršruts. Tuvāk papētījuši plakātu izdarām pieņēmumu, ka jāvirzās Parīzes priekšpilsētas Anthony virzienā. Pieturā mūsu hipotēze izrādījās pareiza. Sagaidījuši vajadzīgo autobusu pa aizmugurējām durvīm iesprukām salonā. Mums nebija ne jausmas, ne arī gribēšanas pirkt biļeti. Jutāmies, it kā pilsēta mums būtu parādā, par to, ka šeit pavadījām neplānoti ilgu laiku. Pārējie pasažieri mūs aplūkoja ar interesi. Saprata, ka tūristi nav informēti par samaksas kārtību.

Cītīgi sekojām līdzi pieturām, tomēr tik un tā palaimējās nokavēt izkāpšanu un aizvizinājāmies trīs pieturas tālāk. Nokļuvām vēl īstākā geto nekā iepriekšējās dienās. Te ir tikai daudzstāvu mājas. Nolēmām virzību atpakaļ turpināt ar to pašu autobusu ar kuru atbraucām. Sagaidījām to, taču izrādās, ka šoferis mūs jau ir piefiksējis un aizmugurējās durvis (kas kā pēc tam nopratām ir domātas tikai izkāpšanai) nemaz nevēra vaļā. Mēs palikām aiz borta. Bet apraduši ar biežiem pārgājieniem, veicām savu soļojumu atpakaļ pa autobusa maršrutu.

Atkal varam tā pa īstam atsākt stopēt. Prieks drīz vien noplaka, jo uz piedāvājumu aizvizināt mūs sev līdz neviens neatsaucās. Tikai pēc laba laika, aptuveni ap 11:40, apstādinām kādu kundzīti, kas dodas mazliet uz priekšu. Mums, protams, uz priekšu vienmēr der!

IMG_0110

Pārsēžoties vēl divos auto, nokļūstam pie pilsētas Orleans. Šeit mums izdodas (pareizāk sakot, viņi paši mūs uzaicināja) nostopēt kādu pavecāku pāri ar kempinga busiņu. Kopā brauksim uz pilsētu Blois. Kundze, kas nav aizņemta automašīnas vadīšanā un uz laiku nepilda stūrmaņa funkcijas, ļoti vēlas aprunāties. Taču par nelaimi mēs nevaram rast kopīgu valodu. Pat ar papīra un zīmuļa palīdzību tas īsti labi neizdodas. Protams, izstāstām par galamērķi, viņi saprot, bet tas arī viss. Pirms šķiršanās viņi mums iedod ūdens pudeli, Francijas karti un maisu ar saldiem ķiršiem. Pateicamies un ar draudzīgiem atvadu mājieniem dodamies baudīt ķiršu saldo garšu tuvējā parkā.

Pamielojušies ar dabas veltēm veikli nostopējam automašīnu, kas dodas uz pilsētu Tours. Šoferis ir jauns students, kas atklāj, ka pašreiz braucam pa slaveno Francijas reģionu, kas bagāts un slavens ar savām pilīm.

DSC02075Dažas no pilīm mums pat izdodas aplūkot pa gabalu. Jaunietis sacienā ar cigaretēm un pat piedāvā izvēlēties mūziku atlikušajam braucienam. Vienojāmies par regeja atbilstību ceļojuma garam un ripināmies tālāk pa lielceļu. Students apņemas mūs aizvest līdz tam pilsētas galam, kur ceļš sāk virzīties mums nepieciešamajā virzienā. Tādā veidā atkal izdodas ieekonomēt laiku.

Ap 19:45 sākām vicināt īkšķus ar mērķi tikt, kā minimums, uz Poitiers. Apstājās pa kādai automašīnai, taču mums tā īsti nav pa ceļam. Atsakām braucienu. Tā, nostāvot mazliet vairāk kā pusstundu, mūs savā automašīnā uzņem tēvs ar meitu. Viņi nebrauc diez ko tālu, taču vismaz būsim saglabājuši nepieciešamo ceļu un virzienu. Pabraucot nelielu gabalu gaisotne automašīnā paliek arvien jautrāka un patīkamāka. Vīrietis ir varen runātīgs. Viņš jau paspēja izstāstīt tik daudz, bet mēs tikai klausāmies. Izrādās, ka viņiem arī esot neliels sakars ar Latviju. Meitenes vecaistēvs tur dzīvojot. Noskaidrojam arī, ka šoferi interesē viss, kas saistīts ar Žannu D’arku. Viņš pa ceļam mūs pieved pie kādas vecas mājas, kurā pēc nostāstiem vienu nakti viņa varone ir palikusi pa nakti. Šoferis atklāj arī iemeslu, kāpēc uzņēmis mūs savā auto – man neesot bārdas. Bārdas viņam ļoti nepatīk, un bārdaiņi ne tik.

IMG_0120Sarunu starplaikā „vedēji” apjautājas par to, kur mēs šovakar paliksim pa nakti. Tā kā mums nekādi plāni par naktsmājām nav, atbildam, ka tas viss atkarīgs no tā, cik tālu un ātri tiksim tālāk. Uz ko jautrais francūzis piedāvā mūs izmitināt savā dārzā. Mums ilgi nav jādomā – piekrītam. Pēc piekrītošās atbildes (kas šķiet iepriecināja viņus tik pat daudz kā mūs) nolemjam iepazīties. Onkuli pie stūres sauc Fransuā, bet meiteni Marianna. Ļoti patīkami! Izrādās, ka mājās gaidīs viņa sieva un vēl divas meitas.

Drīz jau esam klāt. Dzīvosim mazā ciematiņā Dange – St –Romain. Mazs, īstens Francijas ciemats. Pāris pelēcīgi brūnganu māju (nevis bēdīgi pelēku, bet vienkārši pelēku), liela sena kādas pils staļļa māja un maza baznīciņa, kas ir raksturīga ikkatrā šīs valsts ciematā. Tas šķiet ar viss. Bet vai kaut kas vēl ir vajadzīgs?

Kamēr saimnieks apvaicājas, ko mēs labāk vēlēsimies vakariņās un kādu alu labprātāk pirms tām iedzertu, aplūkojam guļamo teritoriju. Neliels dārzs, kas visapkārt ieskauts ar akmeņu mūri, pāris koku, bērnu baseins, šķūnis un kaķēns. Nolemjam, ka guļvietu klāsim zem ābelēm. Kamēr kravājam mantas atbrauc arī Fransuā sieva ar abām meitām. Tā vien liekas, ka Fransuā nekas īpaši savai kundzei nav jāskaidro. Visas puses ir apmierinātas. Mēs par naktsmājām, viņi par neparastajiem ciemiņiem.
Baudot Francijas novakari, malkojot beļģu alu, gaidot vakariņas, Lelde ar mazajām meitenēm spēle badmintonu, es ņurcu kaķi, kas uz katru pieskārienu atbild ar draudzīgu murrājienu.

Pienāk vakariņu laiks. Visa ģimene un divi stopētāji tiekas pie lielā virtuves galda. Fransuā, Silvija, Marianna, Klemānsa, Melanie, Lelde un Artūrs. Nu gluži kā franču ģimene ar savām paziņām. Pie galda tiekam izprašņāti par visu. Par stopējienu, par Latviju, par mūsu iespaidiem. Būtībā runājam par visu. Ir ļoti jautri. Galdā pēc franču paraduma tiek celti trīs ēdieni, kas cits citu nomaina noteiktā secībā. Sākumā salāti ar aukstām uzkodām, tad siltais un visbeidzot saldais. Protams, neizpaliek arī vīns, kas līdzīgi, kā ēdieni seko noteiktā kārtībā.

Vakara gaitā namamāte apjautājas vai nevēlamies palikt šeit vēl vienu nakti. Viņa mums piedāvā biļeti uz izklaides parku, kurā pati arī strādā. Apdomājamies. Gribas pēc iespējas ātrāk tikt galā, bet no otras puses, kad tad vēl būs iespēja paviesoties īstā franču ģimenē. Piedāvājums tiek akceptēts. Un atkal – prieks gan mums, gan viņiem!

Vakariņas beidzas, bet nebeidzas sarunas un vīns, un siers uz galda. Saņemam arī otru piedāvājumu braukt rīt vakarā pie Fransuā mammas uz fermu, kur varēsim aplūkot gan dzīvniekus, gan izbaudīt viņas kulinārijas brīnumus.

Ap pusnakti dodamies dārzā gulēt. Silvija vēl sanes dažādas segas un spilvenus, un nemitīgi interesējas par to, vai mums nebūs pa aukstu, vai nevajag vēl kaut ko. Pārliecinām viņu, ka viss ir kārtībā un lienam guļammaisos.

 

DSC02088

 

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.