Labo cilvēku pasaule – Stopētāju dienasgrāmata – 4. diena. Paliec sveika, Parīze!

4. diena (28.jūlijs)

Nedaudz pēc 10:00. Mums jāceļas. Savāksim mantas, paēdīsim un dosimies aplūkot sapņaino Parīzi. Kā izrādījās, mūsu bagāža vēl nav gluži sausa, bet neko, vismaz nedaudz apžuvusi. Nolemjam tik vaļā no siera to apēdot. Atverot tā aizsargkārtu, paceļas milzīgs smaržu mākonis. Siltums sieram laikam patīk. Viebdamies smērējam to uz maizes, jo atceramies, ka vakar tas garšoja tīri labi.

Es tiku galā ar savu sviestmaizi, Lelde pa pusei. Viņa veikli uzsmērēja, bet tik pat ātri atsmērēja siera kārtu no maizes un gluži labi iztika bez tās.

DSC01990Ap 12:00 ejam uz tuvumā esošo RER, kas ir kaut kas starp vilcienu un metro. Pēc mūsu armēņu paziņu teiktā metro esot pārāk bīstams, un tūristiem labāk pārvietoties tieši ar šo brīnumu. Kā stacijā izrādījās, mēs pa nakti esam atnākuši vēl pāris priekšpilsētas tuvāk Parīzei. Esam Noisy Champs. Nopērkam biļetes un dodamies uz peronu sagaidīt vilcienveidīgo objektu. Interesanti, ka te pirms RER’a pienākšanas skaļruņos vairākās valodās paziņo, ka jābūt vērīgiem un jāuzmana savas personīgās mantas, jo kabatzagļi nesnauž!

DSC02018Pēc pusstundas brauciena ar divstāvu vilcienu esam Parīzē. Maldoties pa stacijas tuneļiem, pēc laika esam nonākam virszemē. Mūs uzreiz pārsteidz milzīgi tūristu pūļi. Pa diviem, pa grupām tie klīst visapkārt. Godīgi sakot, tas mums nemaz nepatīk. Labi, samierināmies ar situāciju un plānojam tos objektus, kurus mēs varētu apskatīt pirms došanās tālāk. Vienojamies, ka aplūkosim Luvru un Parīzes Dievmātes katedrāli, jo tās ir vistuvāk mūsu pašreizējai dislokācijas vietai.

Ar metro (ko bijām paspējuši iepazīt, un kas nemaz nav tik kriminogēns, kā mums stāstīja) palīdzību nokļuvām ārā no centra netālu no A10 ceļa, kas ved prom no bagešu galvaspilsētas. Esam atraduši ceļu, taču mīnuss ir tāds, ka tas tik un tā iet caur pilsētu un nav vietas, kur var uzsākt stopēšanu. Pamanām, ka pie luksofora, dzīvas satiksmes vidū, kādi jaunieši mēģina uzsākt kaut ko līdzīgu. Ejam klāt.

IMG_0097

 

 

Trīs francūži mēģina stopēt, divi uz Lionu, viens – Tulūzu. Apvaicājamies, kā tad klājas. Izrādās, ka jau ceturto stundu viņi te dirn bez rezultāta. Mēs nospriežam, ka mums te jāpaliek, jo uz drošības saliņas vismaz kāds mūs ievēros. Izritinam savu manifestu un mēģinām noķert kādu auto.

Franči padevās pirmie, mēs vēl pastāvējām. Bet pēc divu stundu stāvēšanas sapratām, ka te nav „aršana”. Dodamies meklēt labāku vietu. Apstaigājot tuvumā esošo teritoriju, secinām, ka jāiet uz citu vietu. Šis ceļš drīz vien pārtop ātrgaitas šosejā ar lielām apmalēm, kur pat stāvēt noteikti nebūtu ērti, kur nu vēl stopēt.

Aplūkojot karti, atrodam mūsu iespējamo atrašanās vietu un uzsākam virzību mazāka ceļa meklējumos, kas palīdzēs mums beidzot tikt ārā no Parīzes. Nav jau tik vēls, lai mūsu iecere neizdotos (pulkstenis 19:40).

Attālinoties no centra, ievērojam garāmgājēju neizprotošos skatienus. Skatieni kļūst jūtamāki ar katru kilometru ko veicam. Mēs apstājamies, lai kartē atrastu kādas koordinātes un pārliecinātos, ka mūsu uzsāktais virziens ir pareizs. Pa to laiku no mājas iznāk jaunietis un steidzas pie mums ar jautājumu vai nav nepieciešama palīdzība. Izstāstām mūsu plānu viņš kļūst vēl pārsteigtāks. Puisis atklāj, ka visu mūžu dzīvo šeit, bet mēs esam pirmie tūristi, ko viņš savas dzīves laikā te redz. Iesaka mums labāk doties atpakaļ uz centru, protams, drošības apsvērumu dēļ. Mēs pasakāmies par rūpēm, bet spītīgi dodamies tālāk. No sarunas uzzinājām, ka esam atnākuši līdz Bagneaux. Nolemjam paiet vēl uz priekšu, un ja jutīsim, ka ir pārāk vēls, iesim atpakaļ uz šo vietu, jo šeit ir daudz viesnīcu (nevēlamies atkārtot iepriekšējās nakts pārgājienu). Pagājām arī, bet lielas jēga nav.

Ap 21:30 atrodam sev naktsmājas. Ar papīra lapas palīdzību noskaidrojam, ka istaba izmaksās 30 euro. Tas mūs apmierina, jo tieši tādas summas esam gatavi tērēt ārkārtas gadījumos. Istaba nav nekas dižs – gulta, izlietne, TV, pelnu trauks, krēsls, skapis un bidē pods. Man rodas nojausma, kādi klienti varētu šādā viesnīcā apmesties…Ak, jā, duša un tualete ir koridorā. Par spīti nedižciltīgajai apkārtnei es sajutos Francijā daudz vairāk nekā līdz šim. Izkaram drēbes, kas vēl nebija sausas, izdzērām vīna pudeli un laižamies snaudā, jo rīt esam nolēmuši beidzot izrauties no šī neparastā atvara – Parīzes, kas šķiet nav domāta tādiem backpackeriem kā mēs.

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.