Labo cilvēku pasaule – Stopētāju dienasgrāmata – 3.diena. Ceļš uz Parīzi

23 diena (27.jūlijs). Ap 6:00 metam mieru gulēšanai. Lietum joprojām līstot, sākām kravāt savas mantiņas, lai dotos uz benzīntanka kafejnīcu. Vācot mūsu īpašumus, konstatējām, ka gandrīz visu ir skāris lietus. Nebija nozīmes, kur atradās mantas, ja ne tieši lietus, tad mitrums bija tās paņēmis savā varā.

Sēžot kafejnīcā un pārskatot zaudējumus, nolemjam, ka apstaigāsim fūres un mēģināsim sarunāt kādu, kas mūs nogādātu tuvāk Francijai. Paviesojoties pie „lielceļa karaļiem”, sarunājām kādu rumāņu tālbraucēju vārdā Pepe, kas mūs aizvedīs uz Heidelbergu. Domāts, darīts! Ieņemam vietas pirmajā īstajā fūrē. Viss ir jauki, tikai tas lietus negrasās mitēties….

Ap kādiem deviņiem esam jau nākamajā tankštellē netālu no Heidelbergas. Lietus tomēr ir pārgājis un varam mēģināt stopēt tālāk, cerot, ka vismaz tas, kas ir mugurā, paspēs kaut nedaudz apžūt. Nepaguva. Nostopējam jaunu vedēju, vācieti, vecumā mazliet virs pusmūža. Viņš ļoti labi runā angliski un ir sajūsmā par mūsu nākamo iespējamo galamērķi – Parīzi, jo tur dzīvojis kādus piecus gadus. Braucot mums izveidojas ļoti labs kontakts. Uzzinot par Leldes ķibeli ar džemperi, viņš piedāvā mūs aizvest uz lētu veikalu, kur var iegādāties apģērbu. Protams, izmantojam šo iespēju. Pa ceļam viņš vēl piesola mūs aizripināt līdz pat Bāden Bādenai, kas it kā viņam nav gluži pa ceļam, bet tā kā esot nedaudz brīva laika, viņam nav nekas pretī mums palīdzēt.

Iegādājuši Leldei jaunu džemperi un ap 12:00 esam uzpildes stacijā pie Bāden Bādenes. Francija ir tepat blakus. Atvadāmies no izpalīdzīgā vācieša un nolemjam paēst pusdienas. Laiks kļuvis ļoti labs, spīd saule un manāmi ir palicis siltāks. Blakus kārtējam Burger Kingam taisām paši savas pārgrieztās apaļmaizes. Pusdienas pauzes laikā satiekam kādu stopētāju, kas izrādās ir tikko atgriezies no Spānijas. Apjautājamies, kā ar automašīnu stādināšanu klājas mūsu galamērķī. Izrādās, ka ļoti slikti. Bet tā kā mums tur nebūs daudz jāstopē, tad īpaši neuztraucamies.

Paēduši atsākam ierasto „darbu”. Kā pastāstīja šoferis, kurš atveda mūs līdz šejienei, esam trāpījuši atvaļinājumu sezonā un daudz vāciešu brauc atpūsties tieši uz Franciju un mums var paveikties tikt krietni tālu. Automašīnu patiesi daudz, bet gandrīz visas ir piekrautas līdz malām ar dažādām mantām. Par spīti tam, pozitīvais garastāvoklis nezūd, jo vācieši, lai gan nevar palīdzēt ar aizvešanu, kompensē to ar smaidiem un draudzīgiem žestiem. Nostāvam aptuveni stundu līdz apstājas kāds ģimenes pāris, kas atvaļinājumā dodas uz Starzburgu.

Braucot sarunājam, ka mūs, iespēju robežās, izlaidīs uz lielceļa, kas ved uz Parīzi. Taču nezināmu iemeslu dēļ (varbūt tā bija vāciešiem raksturīgā likumpaklausība) mēs nestājamies uz šosejas, bet dodamies uz Strazburgas centru. Tas neiepriecina un sarunājam, lai vismaz mūs izlaiž kādā benzīntankā.

Iebraucot tankštellē, atsākas lietus. Izlecot no auto, taisnā riksī steidzam uz nojumi. Tur arī mēģinām atrast kādu, kas dodas mums vajadzīgā virzienā. Stiprais lietus un neizdevīgā stopēšanas vieta mazina stopēšanas entuziasmu. Nezinu vai pie vainas negantais lietus, bet es nevaru svešiem cilvēkiem uzsmaidīt un ar acīm meklēt kontaktus. Es esmu pārāk pasīvs, tik stāvu ar plakātu un viss…

5Paldies Dievam lietus pārstāj! Aizstaigājam līdz benzīntanka izejai, atrodam kazenes un saspīlējums mazinās. Vienīgais, kas rada bažas, ir fakts, ka franči nestājas. Nevaram nevienu nostopēt. Tā nostāvam divas stundas. Apnīk. Nolemjam doties uz šoseju un mēģināt laimi tur. Lai gan ātrums tur ir liels, ceram, ka kāds par mums apžēlosies. Un tā arī notika. Fūre dodas atpakaļ uz Vācijas robežu. Nolemjam, ka pievienosimies braucienam, jo te mums galīgi nepatīk.

Nīderlandes tālbraucējs stāsta dažādas lietas, kas Leldei uzdzen stresu, kaut kādus nelāgus stopētāju stāstiņus ar nepatīkamām beigām. Esam laimīgi tikt no „smagā” ārā. Man likās, ka viņš mūs tikai informē par to, ka ne vienmēr viss beidzas pozitīvi, taču Lelde bija citās domās, ko viņa izskaidroja ar sieviešu intuīciju.

Tomēr paklausot dīvainā fūrinieka Edvīna ieteikumam, dodamies uz pierobežas smago auto apstāšanās vietu. Te it kā varot dabūt fūres uz Parīzi, un vispār tālbraucēji esot lāga cilvēki, kas gatavi palīdzēt. Nu nezinu, kā ar citiem tālbraucējiem, šeit mitinājās tikai dažāda mēroga un nacionalitātes meža dīvainīši. Paldies, mēs tomēr stopēsim tālāk paši.

Nostājamies netālu no kādreizējā robežkontroles punkta un mēģinām ķert garāmbraucošus auto. Pēc brīža piestāj franču-vācu apvienotā policijas patruļmašīna un bilingviāli mēģina mums kaut ko iestāstīt. Saprotu tik vien to, ka ne te, ne uz lielceļa stopēt nevar. Var tur, kur stāv fūres…

Policija aizbrauc, mēs paliekam. Vēlreiz izmetam līkumu pa stāvlaukuma teritoriju un stopējam tālāk, lai arī nedrīkst. Pēc neilga brīža apstājas kravas busiņš. Atverot durvis, uz mūsu jautājumu par virzienu, melnīgsnējs vīrietis prasa vai neesam no Krievijas. Mēs atbildam, ka ne, taču lielais lācis mums ir pavisam tuvu. Busiņa vadītājs brauc uz Strazburgu. Mēs apdomājamies un izvēlamies tomēr veikt otro dubli.

Iekārtojoties ērtāk šaurajā kabīnē dodamies atpakaļ. Uzsākot sarunu, izrādās, ka šoferis ir armēnis. Tātad varētu teikt, ka mūsu cilvēks. Kā jau armēnis viņš dikti draudzīgs, stāsta par sevi, interesējas par mums. Uzzinām, ka jau labu laiku, viņš ar ģimeni un pāris simtiem citu armēņu ģimeņu dzīvo te. Sūkstās, ka Starzburgā viņu esot maz, kopumā kāds 1000 ģimeņu. Lūk, Parīzē vai Marseļā, kur pat mērs ir armēnis, ir pavisam cits stāsts. Tā kā izrādās, ka šofera draugs vakarā brauc uz Parīzi uz Šarla de Golla lidostu, tūlīt pa telefonu tiek sarunāts, ka draugs vakarā mūs paņems sev līdz. Pēc tāda žesta mēs visi nolemjam iepazīties. Ar Leldes vārda izrunāšanu viņam klājas grūti (tā bija visiem), ar manu vieglāk, jo arī viņu sauc Artūrs, un viņa draugu (kas vedīs mūs uz Parīzi) arī. Tas viņu vareni iepriecina. Katram gadījumam viņš pat iedod savu telefona numuru.

Ļoti stipri līst, vietām pat nevar redzēt ceļu, viss tik balts. Taču, iebraucot atkārtoti Starzburgā, laiks mazliet uzlabojas. Mēs braucam tikties ar otru Artūru, lai sarunātu, kur un cikos mums jātiekas, lai kopīgi veiktu braucienu un Parīzi. Satiekamies un sarunājam, ka tiksimies šeit pat, kur esam atvesti ap 19:30. Mūs vēl aizved uz netālu esošo veikalu „Lidl”. Mantu iekraušana mašīnā bija ilgāka nekā pats brauciens, bet mēs taču nevarējām atteikt mūsu paziņas labsirdīgajam žestam.

Veikalā iegādājāmies daudz uzkodu un nolēmām uzreiz iet atpakaļ uz to vietu, kur mums jāsagaida Artūrs Nr.2. Laiks tik un tā ir ap 18:40 un mums tā īsti nav kur doties. Atkal sāk smidzināt, uzvelkam savus lietus pančo un ejam uz norunāto punktu, kur gaidot tad arī paēdīsim.

Smērējot maizītes pamanām, ka esam iegādājušies īpaši smaržojošu sieru. Tiesa, tas labi garšo, bet degunam tas ne īpaši simpatizē. Papusdienojam, saliekam mantas atpakaļ, īpašu uzmanību pievēršot siera iepakošanai.

Ir jau arī laiks un mūsu paziņa ir klāt. Laiks doties ceļā uz mīlestības galvaspilsētu. Ceļš ir tāls – ap 500 km. Braucot pārrunājam dažādas lietas, bet jāatzīst, ka šis Artūrs nav tik runātīgs kā pirmais. Varbūt mēs paši esam noguruši, un neesam tik žirgti, kā pa dienu. Vienīgais, kas izrādīja pastiprinātu žirgtumu, bija mūsu jauniegādātais siers, kas savus smaržas tīmekļus, tiekot siltā telpā, sāka izritināt pa busiņa kabīni. Par to atvainojos šoferim, uz ko viņš cēlsirdīgi atbildēja, ka viņi (tas ir franči) tādus taisot un, ka tas ir normāli.

Brauciens ir ilgs. Palaikam iemiegam, palaikam pamostamies. Ceļš ir krietni interesantāks nekā līdz šim, reljefs palicis kalnaināks, visapkārt meži. Nu jau arī saulriets, ko mēģinām iemūžināt fotoaparātā, bet caur automašīnas logu tas diez ko neizdodas.

Ap 23:15  tiekam izlaisti kaut kur netālu no Parīzes. Mums pašiem nav līdz galam skaidrs, kur īsti atrodamies. Ārā jau tumšs. Esam benzīntankā, kas ir atzīmēts uz kartes arī kā hotelis. Aptaujājot uzpildes stacijas personālu, noskaidrojam, ka nekāda hoteļa te nav un nav arī vietas, kur varētu paslēpties un pārlaist šo nakti ārā. Ir benzīntanks un šoseja. Iespējams, ka kaut kur blakus ir kāds krūmu pudurītis, bet tumsā mēs nevaram to saskatīt. Nolemjam iegādāties Parīzes karti, lai vēlāk noskaidrotu mūsu precīzu atrašanās vietu, jo to izdarīt benzīntankā nevaram, tā neatsaucīgā apkalpojošā personāla dēļ.

Pamanām, ka šeit pat ir piestājis kāds jaunietis, kas ķimerējas ap savas automašīnas priekšējām ugunīm. Aptaujājamies vai viņš gadījumā nedodas uz Parīzi. Nē, viņš uz turieni nebrauc, bet piedāvā, ko līdz beigs remontēt uguņus, mūs pavest mazliet uz priekšu. Noskaidrojam, ka esam ieradušies Torcy, kas ir viena no daudzajām Francijas galvaspilsētas piepilsētām.

Brauciena laikā viņš piedāvā mūs nogādāt uz viesnīcu, jo šajā diennakts laikā nav diez ko droši staigāt pa priekšpilsētām. Slēgtajā telpā par sevi liek manīt piemirstais piena izstrādājums. Uz smakas uzbrukumu jaunietis reaģēja momentā – tika atvērts logs. Taču neko vairāk viņš arī nejautāja un mums nebija ne prātā taisnoties, ka pie vainas ir viņu pašu siers.

1

Nedaudz pēc pusnakts esam jau viesnīcā, taču tās cenu politika mūs neapmierina, neesam gatvi maksāt 60 euro par pāris stundām, ko pavadīsim šeit. Par laimi, viesnīcas darbinieks, ir tik laipns, ka parāda virzienu, kur vajadzētu atrasties lētākām naktsmājām. Dodamies tās meklēt. Godīgi sakot, atrast nebija grūti. Taču lētā viesnīca bija jau ciet un arī elektroniskā piereģistrēšanās sistēma nedarbojās. Vēlāk, kad apriņķoju ap ēku, kur atradās hotelis redzēju tur daudz automašīnas. Ņemot vērā, ka ir atvaļinājumu laiks pieļāvu domu, ka nelielā ēka varētu būt pilna ar atpūtniekiem.

Pie viesnīcas atradās šīs priekšpilsētas karte uz kuras bija norādītas vēl pāris cietas viesnīcas. Problēmas sagādāja kartes izklājums, kurā nebija iespējams orientēties. Ejam tālāk, par orientieriem izvēloties pāris ielu nosaukums.

Pa ceļam satiekam pāris iezemiešus, kas viesnīcu meklēšanā lāgā nespēj palīdzēt. Klejojot atradām vēl kādu viesnīcu, bet arī tā ir ciet…

Sākām stresot, jo pulkstenis jau trīs no rīta un ļoti gribas gulēt, bet guļammaisi slapji no Vācijas lietusgāzēm. Tieši šī iemesla dēļ tā īsti uz ielas mēs gulēt negribējām. Lelde sāka „ķert” garāmbraucošos auto. Apstājās liels melns mercedess busiņš, iekšā īstens francūzis no Ziloņkaula Republikas. Bet neskatoties uz vēlo stundu, viņš ir gatavs mūs aizvest uz viesnīcu. Nācās vest uz divām, jo pirmā bija pārpildīta. Kamēr Lelde aizsteidza uz otras viesnīcas recepciju, ap mani savilkās negaisa mākoņi – siera aromāts atkal sāk izplesties pa automašīnas salonu un vadītājs manāmi nervozē. Diez vai siera dēļ, drīzāk viņam bija apnicis mūs vadāt, jo, ja nu arī šī viesnīca izrādītos pilna,

7

tad viņam būtu jāķeras pie viltības un jārod risinājums, kā no mums atbrīvoties.

Par laimi visiem, viesnīca nav pilna un mēs dodamies gulēt. Cena mūs vairs neuztrauc, būs jāšķiras no 65 euro. Vēlē

jāmies ieekonomēt, bet zaudējām 5 euro un 3 stundas miega. Sasodīts! Taču jāsaka, ka apartamenti ir tā vērti, lai gan kāda tam nozīme. Mēs pat šķūnī būtu laimīgi. Izkaram drēbes, ieejam dušā un lecam gulēt
.

 

Saistītie raksti...

2 Atbildes

  1. m. saka:

    Forš piedzīvojums, stopējot bieži ir pārdodu nervozēšanas pauzes kad neviens neņem tas normāli.

  2. m. saka:

    Spanijā tilzi stopēt jo viņi nezin kas ir stopēšana, ja gribat tikai lidz Barselonai ķeriet jau no robežas mašīnu uz turieni. Tur būs jarunā banzintankos ar cilvēkiem… zīme ar vietu kurp brauc necik nepalīdz

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.