Labo cilvēku pasaule – Stopētāju dienasgrāmata – 2 diena (26.jūlijs)

2 diena (26.jūlijs)

IMG_0027Pamodos ap 7:00 pēc Latvijas laika. Laukā līst. Nolemju nemodināt Leldi un pasnaust vēl vienu stundu. Pasnaudām, bet vairāk gan ne. Ir sajūta, ka jāsteidzas. Kafejnīcā par 1 zlotu iegādājamies silto ūdeni, pabrokastojam un dodamies turpināt ceļu uz Vroclovu.

Izejot ārā konstatējam, ka līdz šosejas sākumam mums vēl labs gabaliņš ejams. Kaut kur ap 10:00 sākam ierasto īkšķu vingrinājumu. Laiks apmācies, bet ceram, ka nedēļas norma ir nolijusi vakar un šodien lietus mūs liks mierā. Pēc kādas pusstundas apturam smieklīgi maza izmēra automobili. Žēl, ka tas nav poļu fiats, bet tik un tā mazs. Interesanti, kā mēs un mūsu mantas tajā satilpsim?

Dodamies ceļā uz Vroclovu. Neveiklo auto vada būdīgs vīrs, kas ar mums nerunā, tik pa laikam piedāvā smēķus. Ievērojam, ka šim kungam automašīnā ir rācija. Sākumā iedomājos, ka varbūt esam kļuvuši par kāda konvoja sastāvdaļu. Vēlāk sapratām, ka tas viss tikai tāpēc, lai brīdinātu pārējos braucējus, tos kam arī ir rācijas, par policijas un citu apgrūtinājumu esamību uz ceļa.

Nedaudz pāri pusdienas laikam esam sen gaidītajā Vroclovā. Mazauto mūs atgādā uz pilsētas centru. Autovadītājs norāda virzienu, kur varētu būt tūrisma informācijas centrs un aizbrauc. Ejam to meklēt, lai noskaidrotu, kā var no šejienes tik ārā.

DSC01969Iepazināmies ar vecpilsētu. Tā mazliet atgādina mūsu Vecrīgu. Atradām arī tūrisma informācijas centru, kur ieguvām informāciju, ar kādu autobusu var tikt ārā no pilsētas. Izrādās, mums jāiet atpakaļ uz to vietu, kur mūs izlaida.

Pēc atkārtotas pastaigas esam aptuveni tur pat, kur bijām. Iegādājamies divas biļetes (to izdarīt ir viegli, jo ir arī angļu pamācība) un gaidām autobusus. Mums tūrisma centrā pastāstīja, ka der vairāki autobusi, un šie „vairāki” arī nāk! Atliek vienīgi izvēlēties to, kas pašiem patīk labāk. Iekāpjot, no vadītāja dabūju pa mizu, ka stāvu salonā ar somu uz muguras. Bet es taču tikko tik iekāpu…Labi, tas sīkums. Mūs vairāk uztrauc fakts, ka, iespējams, neesam īstajā autobusā. Kaut kā neredzam tos ielu nosaukumus, kas ir iedotajā pilsētas kartē. Sākam mazliet uztraukties. Beigu beigās nolemjam riskēt un braukt līdz galapunktam.

IMG_0038Tomēr neesam pie vajadzīgā ceļa. Tūrisma informācijas centra darbinieki mazliet kļūdījās. Palamājušies uz neprofesionālajiem darbiniekiem, noskaidrojuši, kur mēs īsti esam, dodamies paši meklēt mazākas nozīmes ceļu. Pirms iešanas iegājām mūsu vismīļākajā veikalā „Lidl”, nopirkām kaut ko ēdamu, ko tur pat pie bodes arī apēdām.

Ejam pa nelielu ceļu, kas šķiet vienīgais ved prom no šīs apdzīvotās vietas. Bez stopēšanas mašīnu pietur kāds poļu jaunietis (pēc Leldes vārdiem smuks polis) un piedāvā mūs aizvest uz pilsētu vārdā Lubin. Tas mums pa ceļam, un atkal esam priecīgā garastāvoklī.

Ap 16:30 esam jau Lubinā, no kurienes vēl ar diviem auto (šeit ātri stopējās) tiekam izlaisti pie poļu autobāņa, kas iet uz Vāczemi. Mūs sarūgtina fakts, ka izkāpšanas vietā nevar lāga stopēt, jo automašīnām nav kur piestāt, lai uzņemtu ceļotājus. Nolemjam veikt stratēģisku manevru un caur lauku un krūmiem veicam kustību uz autobāņa pusi. Neesam īsti droši, vai tur var stādināt mašīnas, taču tur noteikti ir labāk kā šeit.

Izrādās, ka te tik tiešām ir labāk. Šeit ir neliels benzīntanks, tieši pirms uzbraukšanas uz šosejas. Vairums automašīnu vēl nav attīstījušas to ātrumu, dēļ kura nevar ne salasīt uzrastu Dressden, ne apstāties.

Pastāvam kādu labu laiciņu un nostopējam. Šoferis brauc taisni un mums tas der. Brauciens nebija pārāk ilgs, kopumā veicām kādus 20-25 kilometrus. Tiekam izlaisti pie viadukta, kas slīd pāri ātrgaitas šosejai. Dodamies pāri viaduktam (šeit uz šosejas automašīnas brauc ar pārāk lielu ātrumu), jo tam blakus ir benzīntanks. Ceram, ka arī pa mazākas nozīmes ceļiem kāds dosies uz Vāciju.

No šejienes uz Vāciju netiekam, taču uz tuvāko mazpilsētu gan. Ir jau gana vēls, kādi 19:45. Redzam, ka uz šī ceļa, kas arī ved uz robežu, automašīnu ir pavisam maz, arī atsaucība no vadītājiem nekāda. Varbūt būs jāpaliek kaut kur šeit pat, jo neticas, ka kāda no automašīnām kaut kur vispār brauc. Tomēr brauc gan! Nostopējam auto, kas dodas uz nākamo ciemu. Esam pārliecināti, ka visur citur noteikti ir labāk kā šeit un ar prieku pametam šo posteni.

Pēc kādiem 10 kilometriem automašīna apstājas, esam klāt. Ciems ir ļoti mazs. Mūsu pusē atrodas baznīca, pretējā – krogs, kura apmeklētāji jau pamanījuši mūsu ierašanos, te pat blakus redzamas arī nelielas mājas. Atkārtoti apsveram domu, ka būs jāpaliek kādā no tuvējiem mežiem.

Nestopējas. Godīgi sakot, nav pat ko stopēt. Nav automašīnu. Nolemjam iet kājām. Varbūt atradīsim labāku vietu naktsmītnes uzrīkošanai, jo nav vēlēšanās šeit palikt. Ejot uz priekšu mums šad tad garām pabrauc kāds automobilis. Viens pat apstājas, taču sieviete, kas sēdēja blakus vadītājam, apvārdo šoferi un viņš pārdomā mūs vest. Skumīgi, bet turpinām iet.

IMG_0044Ieraugām benzīntanku. Nolemjam izmēģināt laimi un apjautāties fūriniekiem, vai kāds nedodas uz Vācijas plašumiem. Neizdodas pakomunicēt ar tālbraucējiem, jo par mums ieinteresējas kāds pusmūža pāris, kas piedāvā mūs aizvest mazliet uz priekšu. Uz priekšu ir mūsu mīļākais virziens un, protams, ka piekrītam.

Ap kādiem 21:20 tiekam izlaisti jau ļoti tuvu pie robežas. To var just pēc robežsargu klātbūtnes. Noskaidrojam uz kur pusi ir Gorlitza un dodamies ceļā. Tik ļoti mums gribas nokļūt Vācijā, ka izvirzām kārtējo ideju – robežu sasniegt kājām. Tas mūs mazliet uzmundrina. Izrādās, ka automašīnas arī te pārvietojas, tiesa ar kādu 5 minūšu intervālu, bet tomēr. Te arī stopējas! Balts Renault mums panesas garām, bet tad apstājas un aicina mūs sēsties aizmugurē. Jauns poļu pārītis laipni mūs piedāvā aizvest līdz pat robežpilsētai Zgorzelec.

Pēc brītiņa esam pie robežas. Tas ir gan labi, gan slikti. Labi, jo esam gandrīz sasnieguši savu šīs dienas mērķi, slikti – jo ir jau gana vēls (22:35) un domas par gulēšanu pierobežā sāk kļūt reālākas. Nolemjam vēl nedaudz pastopēt. Lelde izritina plakātu ar uzrakstu Dressden, es pārlaižu acis pār pierobežas teritoriju. Kamēr mans skatiens ir veicis nepilnu 360 grādu manevru , Lelde jau ir apturējusi automobili. Uzreiz, ar pirmo! Čalis brauc uz Drēzdeni, tātad šovakar būsim Vācijā. Tā īsti nesagaidot uzaicinājumu, stutējam tik somas bagāžniekā un pēc īsa brīža jau esam salonā. Sarunā noskaidrojam, ka viņš pats dodas uz Frankfuri pie Mainas, kas mums ir vēl ideālāks variants un uzzinām, ka tur ieradīsimies aptuveni pēc 8 stundām.

Mūsu labvēlis ir polis, vārdā Mario. Viņš strādā Vācijā un katru nedēļu veic šādu pārbraucienu. Meklējot labāko savstarpējās saprašanās valodu noskaidrojam, ka viņš nedaudz saprot krieviski, jo kopā ar viņu strādā divi puiši no Krievijas. Tiesa, viņa krievu vārdu krājums nav diez ko liels, tikai divi vārdi – nah*# un blj*#! Kā viņš teica, tad darba laikā viņiem ir nonstop nah*# un blj*# !

Tā arī vairāk neizdodas parunāt. Uzmācas miegs, kam turēties pretī nav ne gribas, ne spēka. Beidzot mums ir iespēja pagulēt kādas pāris stundas, saglabājot virzību uz priekšu.

Pēc pāris pīppaužu pieturām uz autobāņa, kur paspējām iepazīties ar Vācijas necerēti auksto klimatu, mēs jau esam pie Frankfurtes. Tā gluži nav pati Frankfurte, bet ļoti tuvu tai. Mario griežas mazliet nostāk no lielajiem ceļiem, tāpēc mums šeit kāpt ārā ir krietni izdevīgāk.

Tā kā Mario prasmīgi bija izmantojis autobāņa sniegtās iespējas, tad šo pārbraucienu  veicām krietni ātrāk kā cerēts – ieradāmies ap 3:00 no rīta. Vēlējāmies vēl pavakariņot. Jau nopriecājāmies par Burger King izkārti, taču izrādījās, ka nekas nesanāks, jo šie pa naktīm ir ciet. Samierinājušies ar realitāti gājām pasnaust.

IMG_0048

Pēc nostāstiem zinām, ka tankštellēs teltis celt nevar. Bet tā kā mums tās nav, tad gluži loģiski (mūsuprāt) par gulēšanu zālītē neviens mums nepiesiesies. Apstaigājam visu teritoriju. Kā jau kārtīgās autobāņu uzpildes stacijās te ir parking place, kas pilns ar smagajiem, vieglajiem un pāris kempingu busiņiem. Apstaigājuši teritoriju vienojamies par piemērotāko vietu pie galdiņa, kas mums varētu kalpot kā papildus aizsegs pret svešiem skatieniem un arī vēju vai lietu. Izritinam plēvi, saliekam guļammaisus, novietojam mantas un dodamies pie miera. Neilgi pēc horizontālās pozīcijas ieņemšanas sāk gāzt lietus. Mēs momentā noreaģējam. Pieņemam lēmumu līst starp plēves divām kārtām, tā pasargājoties no lietus. Papildus ūdens aizsardzībai tiek atvērts lietussargs. Dažas mantas, kas atrodas prioritāšu secības augšgalā, arī atrod savu vietu zem plēves, bet pārējās tiek noslēptas zem galda.
Mēģinām aizmigt. Leldei tas izdodas gana labi, lai gan mana grozīšanās un nemitīgā apkārtnes vērošana liedz viņai tā pa īstam gulēt. Man miegu traucē viss, visvairāk jau slapjums, kas prata ielavīties mūsu milzīgajā plastmasas maisā.

Saistītie raksti...

1 Atbilde/es

  1. Jana saka:

    juhuhū, es jau biju sabijusies, ka kā seriālā katra nākamā diena būs jāgaida ar nedeļas starpību, bet šitais man patīk – labi iesākam dienu, ar jauku stāstu 🙂

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.