Labo cilvēku pasaule – Stopētāju dienasgrāmata –15.diena. Noslēgums

15.diena ( 8.augusts)

Pamostamies mazliet pēc pieciem. Autoosta jau arī ir vaļā un visus no foajē laipni aizdzen uz turieni. Mēs vēl īsti neesam gatavi sagaidīt autobusu. Jāizņem nauda, jānoskaidro, kā var iegādāties biļetes un kurš ir mūsu perons.

Laika trūkums un negulēta nakts rada satraukumu. Neviens no mums neorientējas autoostas telpās, kases ir ciet, bankomātu nevaram atrast (viens ir autoostas ēkā, bet spītīgi nepieņem karti). Taču neļaujamies mirkļa vājībai, rīkojamies secīgi un apjukums pakāpeniski norimst. Mums izdodas noskaidrot īsto peronu un sistēmu, kā jāiegādājas biļetes – tās jāpērk autobusā.

Vienīgā problēma, kas paliek aktuāla – skaidras naudas izņemšana. Bet drīz arī tā tiek atrisināta – otrs bankomāts ir labi nomaskēts pie autoostas centrālās ieejas. Nu mums ir nauda un mēs esam droši, ka viss izdosies. Sapērkamies ēdamo un dzeramo atlikušajam braucienam, un dodamies uz peronu, jo drīz jau jābūt autobusam.

Uz perona nopriecājamies, ka braukt gribētāju nav daudz. Autobuss pienāk ar 30 minūšu nokavēšanos. Līdz ar viņu atnāk arī vilšanās. Tas ir pilns. Aplūkojot autobusa pieturu sarakstu, secinām, ka braucēju ir tik daudz, jo tas savu ceļu uz Rīgu sācis no sazina kāda Polijas nostūra (varbūt pa ne no Polijas). Nu ko, uz mājām būs jātiek pašu spēkiem.

Autoostu nepametam, jo izvēlamies ar starppilsētu autobusu tikt cauri Varšavai uz šoseju. Uz kartes atrodam miestiņu Borowa Gora un izvēlamies to par punktu, no kurienes atsāksim stopēšanu. Mums pat palaimējas, autobuss, kas iet izvēlētajā virzienā, izbrauc no autoostas pēc pāris minūtēm.

9:52 jau esam uz vietas un atsākam vicināt īkšķus. Ātri vien nomainām automašīnas un mūsu stopējiens sāk līdzināties skrējienam pēc miljona, jo tik ļoti gribas šodien tikt mājās.

Pārbraucot no miesta uz miestu, atkal pietur taksometrs. Mēs pat to nestādinājām, vadītājs pats izvēlējās palīdzēt. Pie stūres sirms pans, kurš savu rīcību izskaidro ar to, ka, pēc viņa domām, nauda nav galvenais un viņš labprāt palīdz cilvēkiem, kam tas, viņaprāt, ir nepieciešams. Viņš mūs sacienā ar mentola ledenēm un klusi dudinādamas ar savu Škodu nogādā nākamajā pilsētiņā.

Kaut kur pie apdzīvotas vietiņas Grajewo mēs apturam automašīnu, ko vada baltkrievs, kas dzīvo Polijā. Viņš ar savu draudzeni dodas uz pilsētu Elk, kur notiek gaisa balonu festivāls. Viņi īsti skaidri nedod atbildi par to, cik tālu mūs vedīs, kaut kur uz priekšu. Tā kā viņi ir baltkrievi un labi pārvalda krievu valodu, komunikācija notiek pilnā sparā. Atklājas, ka automašīnās ir arī rācija un viņi laipni mums piedāvā to izmantot garāmbraucošo fūru ķeršanai. Visi kopā, uz maiņām ar rācijas palīdzību uzrunājam tālbraucējus. Iesēžamies astē pat kādai fūrei no Latvijas. Tā kā īsti nav skaidrs, kādu no daudziem kanāliem izmanto tālbraucēji no Baltijas valstīm, šoferis nolemj apzvanīt savus draugus, lai to noskaidrotu. Pēc pāris zvaniem izdodas uzzināt vairākus variantus, kurus tad arī izmēģinām. Taču uz aicinājumu palīdzēt neatsaucas neviens no latviešiem, lai gan uz ceļa mēs skaidri redzam viņu automašīnas.

Tā, ķerot fūres, iebraucam jau pilsētā Suwalki. Baltkrievi izpalīdzībā ir krietni novirzījušies no sava maršruta. Nolemjam piestāt ceļmalas kafejnīcā, kur pamēģināsim vēlreiz ķert fūres, bet ja tas neizdosies, tad gan mums nāksies šķirties.

Ķerot tālbraucējus un diskutējot ar izpalīdzīgo baltkrievu šoferi nemaz nepamanu, kur aizgājusi Lelde. Aplūkojot apkārtni, ieraugu, ka viņa sarunājas ar kādu cilvēku bariņu. Izrādās, ka Lelde jau paspējusi iepazīties ar latviešu tūristu grupu no Daugavpils un veic pārrunas, lai noskaidrotu, vai viņi mums nevar izpalīdzēt ar nokļūšanu vismaz pāri robežai.

Atvadāmies no baltkrieviem un gaidām atbildi no tūristu grupas vadītājas. Pēc laiciņa mums paziņo, ka autobusā diemžēl vietas neesot. Mazliet nobēdājušies par šādu rezultātu paķeram somas un ejam uz ceļu. Gan jau mēs paši tiksim mājās.

Stāvam ceļmalā ar paceltiem īkšķiem. Drīz jau arī autobuss griež ārā no ceļmalas kafejnīcas. Skumji, ka tas mums pabrauks garām. Un pabrauc arī, bet pēc pāris metriem apstājas. Šķiet šeit bijis atkārtots balsojums, kura iznākumus ir mums par labu.

Saplūstot ar tūristu grupu, mēs dodamies uz Kauņu. Esam priecīgi, jo tie pāris simts kilometri, kas palikuši līdz Rīgai vairs nešķiet nekas īpašs, mēs skaidri zinām, ka jau šovakar būsim mājās.

Īsti nezinām, cikos esam Kauņā, jo gan Leldes, gan mans telefons ir izlādējies. Varētu būt kaut kas ap astoņiem vakarā. Stāvot uz šosejas, paralēli īkšķim vadītāju piesaistīšanai izmantojam arī uz A4 lapas uzdrukātu Latvijas karogu. Mums tas šķiet ļoti piemērots vadītāju piesaistes veids, jo uz ceļa ir ļoti daudz automašīnu ar mūsu republikas numurzīmēm.

Ne īkšķis, ne karogs nepalīdz. Visi dodas garām. Tiesa viena fūre apstājās, bet tā brauc uz Klaipēdu un tas tomēr nav pa ceļam. Sākam aizdomāties par mūsu tautībai piemītošajām rakstura īpašībām..

Aptuveni pēc stundas stāvēšanas apstājas fūre. Poļu. Krava, protams, ar visu vadītāju dodas uz Tallinu. Uz Igauniju jau netiks nešķērsojot Latviju un mēs kāpjam augšā pa trepītēm uz kabīni. Mums palaimējās, ka nostopējām tieši šo vilcēju. Polis vārdā Ričards ir ļoti jautrs un izpalīdzīgs .Viņš nerimstoši stāsta dažādus atgadījumus ar stopētājiem no savas tālbraucēju dzīves. Stāsta par ģimeni, par dzīvi un darbu. Atklāj, ka ar prieku ņem tādus kā mēs, pat tad, ja tas nav atļauts. Viņš savā dzīvē vadās pēc principa, ka, ja mēs palīdzēsim cits citam, tad arī pasaule paliks labāka.

Zinot, ka smagās automašīnas kabīnē nevar atrasties vairāk par diviem cilvēkiem, piedāvājam, ka kāds no mums iekārtosies augšējā kajītē, tādā veidā, mazinot iespēju, pie apstādināšanas likt vadītājam maksāt soda naudu. Uz ko Ričards tik atsmej, ka lai neuztraucas, jo visas problēmas viņš nokārtos pats, viņš zina, kas patīk poļu, lietuviešu un latviešu policistiem.

Izrādās, ka ar saviem nostopētajiem viņš uztur kontaktu sociālajā portālā facebook, un arī mēs apmaināmies ar kontaktinformāciju. Ričards atklāj, ka Tallinā pēc kravas nodošanas, viņu gaida ballīte, cik sapratām arī ar kādu, ko viņš laipni uzņēmis savā fūrē. Taču Ričards ir reālists, un saprot, ka galā būs tikai ap 6 no rīta, kad viss pasākumus jau būs beidzies. Viņš mums piedāvā apstāties pie Lietuvas – Latvijas robežas un uzrīkot mazu ballīti mašīnā. Taču mums tik ļoti gribas mājās, ka nākas atteikt izpalīdzīgajam cilvēkam (bija jau žēl, bet tik ļoti vēlamies pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, ka nekas cits mūs nespēja ieinteresēt).

Latvijā iebraucam ap kādiem 23:00. Noskaidrojam Ričarda maršrutu un vienojāmies, ka kāpsim ārā pie Langstiņiem, kur dzīvo mans tēvs. Sagādāsim pārsteigumu un paliksim pa nakti pie viņa. Tagad ceļu vērojam uzmanīgi, negribas kļūdīties un likt šoferim strauji bremzēt.

Pēc laiciņa jau esam klāt. Pienācis laiks šķirties. Taču Ričards nav ar mieru, ka mēs iesim, pa tumšu, nepagaismotu ceļu. Aplūkojot karti, viņš uzstāj, ka aizvedīs mūs līdz ceļa galam. Cik atceros, pa šo ceļu braucošas fūres līdz šim neesmu redzējis. Smagā mašīna virzās pa šauro celiņu lēni un uzmanīgi, zari nereti atsitas pret kabīni. Pēc pāris minūtēm jau esam galā, pasakām lielum lielo paldies par izpalīdzību un katrs dodamies savā virzienā.

Un tā 00:10 aplis ir noslēdzies, esam mājās. Ceļojums ir beidzies. Esam priecīgi par kopā pavadīto laiku, gandarīti par vietām, ko esam redzējuši, piedzīvojumiem, kas notikuši un, galvenais, par tiem bezgala labajiem cilvēkiem, ko ceļā esam satikuši!

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.