Labo cilvēku pasaule – Stopētāju dienasgrāmata –13.diena

13. diena  (6.augusts)

 Gulējām kā Dieva ausī, pat neskatoties uz lietu, kas dažbrīd pa nakti bija visai stiprs. Pirms izbraukšanas uzturam higiēnu līmenī. Izmantojam bezmaksas, ne tā kā Vācijā, sanitārā mezgla pakalpojumus. Benzīntankā iedzeram brokastu devu siltas kafijas un steidzam atpakaļ uz lielceļa.

Pirms dodamies uz ceļa, pieklauvējām pie pāris fūrēm. Taču neviena no tām nedodas uz Vāciju vai Poliju. Un mēs jau atkal esam mazliet vīlušies tālbraucējos.

10:33 nostopējām beļģu automašīnu. Auto ir pilns ar mantām, bet tas neliedz jauniešiem mūs uzņemt. Uzzinām, ka belģu pāris dodas uz mājām un ir gatavi mūs aizvizināt līdz pat pierobežas pilsētai Metz. Mums atkal paveicies, jo tas ir varens gabals – kādi 300 km. Faiza un Metjē izrādās varen runātīgs pāris. Sarunu temati mums visdažādākie. Kad runājam par laika apstākļiem, tad viņi ir pārsteigti par Latvijā notiekošo. Viņi ar patiesu izbrīnu klausās par mūsu aukstajām ziemām un šī gada netipiski karsto vasaru. Faiza atklāj, ka pie mīnuss 20 grādiem pēc celsija, visticamāk, neizdzīvotu, jo nekad šādu aukstumu nav pieredzējusi. Mēs sajūtamies kā pārcilvēki.

Kad sarunas ievirzās par nacionālajiem ēšanas paradumiem un tiek aizskarta alus tematika, kas beļģiem, nenoliedzami, ir tuva sirdij, viņi atkal spiesti kapitulēt pārsteiguma priekšā. Viņu zemē valda uzskats, ka alus ir labs tikai tarā līdz 0,33 litriem. Intrigai mēs tam pretī nosaucam tilpumus, kādos mūsu zemē pilda miežu dzērienu. Beļģu pārim pat 0,5 litri liekas nereāli liels, nedzerams tilpums, bet 2 litri…tas ir kaut kas ārpus viņu saprāta un loģikas!

Sarunājam, ka viņi mūs izlaidīs mazliet tuvāk Metz, lai nav jākuļas caur pilsētai. No beļģiem dāvanā dabūjām garšīgus krekerus un 15:15 jau esam uz ceļa, kas ved uz Vāczemi. Starp citu, līdz robeža ir tikai 65 km.

Mazliet pēc sešiem vakarā, izstaigājam mazpilsētu, papusdienojam un jau atkal esam pie maksas ceļa uzbrauktuves un atsākam automašīnu stādināšanas kampaņu. Ar lielākam un mazākam mašīnām, ar izsēdināšanu bezcerīgās vietās mēs 65 kilometrus esam pievārējuši un tikuši Sārbrūhenā pulksten 20:06. Šeit uzreiz palaimējas nostopēt fūri (par laimi mums vēl bija saglabājies uzraksts Frankfurt, kas šķiet bija šīs veiksmes atslēga), kas dodas mums nepieciešamajā virzienā. Fūri vada ungārs, kas piecus gadus ir nostrādājis Krievijā. Līdz ar to valodas barjera tiek nolikta pavisam zemu un varam daudzmaz brīvi sarunāties. Sākumā ļoti grūti pierast pie krievu valodas izmatošanas, mēle ar svešajiem iemanījusies brīvi locīties angļu valodā.

Vēlā vakara stundā mēs iebraucam Frankfurtē, nobraucam gar lidostu (patiesi iespaidīga), bet izrādās, ka šeit notiek kaut kādi remontdarbi un smagajam nāksies veikt vēl 100 kilometrus uz Kessel, kur tad arī varēs pārlaist nakti.

Ap pusvieniem naktī esam degvielas uzpildes stacijā. Gatavojoties gulēšanai, atklāju, ka esmu pazaudējis lielo plastmasas maisu. Mēs paliekam neaizsargāti pret lietu. Atrodam lielāko koku un cerot uz to, ka varbūt šoreiz Vācijā nelīs, dodamies pie miera.

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.