Labo cilvēku pasaule – Stopētāju dienasgrāmata – 1 diena

1 diena (25.jūlijs)

Modinātāju pirms došanās gulēt biju noregulējis uz 5:15, taču pamodos jau krietni pirms noteiktā laika. Tā īsti nevarēju pagulēt. Varētu teikt, ka nakts pagāja cīņā ar domām par ceļu un odu – vienu, bet apbrīnojamu uzbāzīgu un veiklu.

Jau vakar pie piparmētru tējas tases radi mūs piedāvāja aizvest līdz vietai, kur pārnakšņo fūres un no rīta dodas prom no Latvijas. Nedaudz pēc sešiem esam klāt. Tik tiešam smago automašīnu te ir, ka biezs. Ceram, ka ar tām ātri vien šķērsosim mūsu un, iespējams, citu valstu robežas.

IMG_00026:22 sākam stopēt. Fūres no pretējā benzīntanka vēl nekust. Laikam esam pārāk agri ieradušies, šoferi vēl snauž savās kajītēs. Pa ceļu pa retam pārvietojas kāda automašīna. Diena liekas būs jauka- saulaina, cerams, visās jomās. Izritinām jau iepriekš sagatavoto lielformāta papīra lapu ar mūsu vēlamā pirmā galamērķa nosaukumu. Sākam medīt automašīnas. Stāvam ilgi, ar un bez uzraksta „Kauņa”. Nevaram īsti saprast, kā labāk stopēt – ar vai bez uzraksta jo dzirdēti tik dažādi viedokļi. Personīgi man šķiet, ka viss atkarīgs tikai no veiksmes.

Smagie no benzīntanka sāk kustēties, taču arī no viņiem atsaucības nekādas. Mēs pat mainām vietu, ceļojam pa šosejas malu šurpu turpu. Lelde garlaicības mākta fotogrāfē ceļmalā atrastās bojā gājušās vardes un vēl dzīvos vīngliemežus. Iestājas apnikums. Mums neticas, ka neviens pats no šiem garāmbraucošajiem nedodas tur, kur mums vajag. Patiesību sakot, mums der jebkurš virziens, ka tikai taisni uz priekšu un tas vēl jo vairāk sarūgtina. Lai nebūtu tik garlaicīgi mēs pat variējam ar stopēšanas veidiem – Lelde uzkāpj man uz pleciem. Jā, esam pamanīti, taču neko būtisku mūsu izveidotas tornis neuzlabo. Joprojām esam turpat.

Nu tad beidzot ir pienācis laimīgais brīdis. 8:47, apstājas balts mersedess ar opapu pie stūres. Šis uzreiz teic, ka nekur tālu nevarēs aizvest, tik te pat uz priekšu, kaut kur pie Grenstāles. Mums vairs nav svarīgi cik tas tālu vai tuvu. Lecam iekšā. Nobraucām tik daudz cik ilgst vidēji viena grupas The Hobos dziesma (tāda precizitāte tāpēc, ka tieši to šoferītis klausījās). Opim taisnība, neko tālu mūs neveda, un esam jau atkal uz ceļa.IMG_0006

Stāvot un neveiksmīgi ķerot automašīnas, sāk likties, ka visticamāk robežu šķērsosim kājām. Sākam virzīties gar ceļa malu, ik pa brīdim „izšaujot īkšķus” uz no aizmugures braucošām mašīnām ar cerību kādu ieinteresēt. Paejam garām apdzīvotai vietai ar zīmīgu nosaukumu – „Rainis”.

Pēc aptuveni divu stundu soļošanas netālu no „literātu” ciematiņa mums paveicas. Sākumā mums panesas garām, bet tad, strauji nobremzējot, tik pat strauji padod atpakaļ, ignorējot nepārtraukto līniju, apstājas. Noskaidrojuši, ka vadītājs dodas uz Poliju (Belastoku), mēs ar visām somām steidzam iekārtoties salonā. Šoferis ar to nav mierā. Viņš piedāvā nesamos salikt bagāžniekā – tā taču pašiem būs ērtāk, jo ceļš ir tāls.

Strauji uzsākam kustību. Gaisā aiz mums paliek vien putekļu mākonis. Ar interesi aplūkojam ceļabiedru. Vīrietis izskatās manāmi uzvilcies, viņa acu skatienu sedz tumšas saulesbrilles.

Pēc pāris kilometru veikšanas vadītājs pagriež galvu uz Leldes pusi un iesaucas: „A, jums kaifs ir?!”. Mēs apjūkam.  Nevaram saprast, vai viņš to vēlas iegādāties (jāatdzīst, ka arī tāds variants mums sākumā likās pilnīgi reāls), iestiprināties, vai vienkārši interesēja. Nē, mums „kaifa” nav un tas viņu apmierina. Cik nopratu no tālākām sarunām, viņam esot bijusi slikta pieredze ar stopētājiem, kam šķiet „kaifa” neesot trūcis.

Čirkainais (tā viņš vēlējās, lai viņu nosauc, ja nu kaut kur šis ceļojums tiks atspoguļots) mēģina uzturēt vienmērīgu ātrumu, robežās no 140 līdz 160 km/h. Brīžam tas neliekas nekas traks, bet brīžiem liek aizdomāties, vai vispār tiksim līdz Polijai. Tas, ka ātrums ir „mazliet” virs vidējā varbūt nebūtu nekas. Trakākais, ka viņš nereti pamanās stūri turēt ar vienu roku, jo otra aizņemta smēķējot, brīžam stūrē pat ar ceļiem, jo abas aizņemtas aizsmēķējot. No malas pat likās, ka stūrēšanai tiek atvēlēta otršķirīga loma, pamatnepieciešamība ir smēķēšana, padzeršanās un telefona pārbaudīšana. Pārvietošanās ātrumu nemainīja pat satikšanās ar Lietuvas Republikas ceļu policijas radaru un vēlāk arī ar inspektoru. Kā jau zināms, naudai tik spēks! Galu galā noskaidrojām, ka šai visai steigai ir arī iemesls – darba darīšanas. Bet, ja godīgi, pēc kāda laika, ko pavadījām joņojošā automašīnā, ātrums nelikās tik ievērojams un manevri vairs nelika sirdij apstāties. Mūs priecēja fakts, ka ātri vien nokļūsim Polijā un tad jau mums būs gana laika tikt līdz Varšavai, kas ir šīs dienas nospraustais obligātais mērķis.

Pēc jautrās vizināšanās, ap 16:21 (tas pēc mūsu laika) mēs ar Leldi atkal paliekam divatā. Čirkainais izlaida mūs pie ceļa, kas ved uz Varšavu. Sākumā nolēmām mazliet iestiprināties, apmeklējām turpat blakus esošo McDonaldu (starp citu, Polijā to ir ļoti daudz, tā vien liekas, ka katrā pilsētā). Pēc kādas pusstundas esam ar jaunu uzrakstu uz ceļa. Vieta samērā laba, mašīnām ir kur apstāties, nepārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, kas vienmēr ir jāņem vērā stopējot, lai gan reizēm to gluži vienkārši nevar izdarīt.

Mums palaimējas neaizkavēties Belostokā. 17:28 (es visa brauciena laiku mēģinu piefiksēt, kad sākām stopēt vai iekāpjam kādā automašīnā, lai būtu priekšstats, cik ātri vai lēni tas viss notiek) esam pavecā volvo, kas dodas tieši uz poļu zemes galvaspilsētu. Mūsu jaunais šoferītis ir 35-40 gadu vecs polis, kas nedaudz runā angliski. Jau ar pirmo standarta sarunu par to no kurienes esam un uz kurieni dodamies, rodas pozitīvs iespaids par šo cilvēku. Viņš mūs cienā ar cigaretēm, mēs viņu arī. Tiesa sākumā uz mūsu „paštīto” viņš skatījās ar neticību, laikam arī viņš aizdomājās par „kaifu”. Patīkami pārsteidz, ka vadītāja muzikālā gaume sakrīt ar mūsu vēlmēm. Visu ceļu mēs klausāmies poļu ragga-ska-punk mūziku un pārsteidzam viņu ar to, ka zinām arī dažus izpildītājus no viņa pleilistes. Tā mēs abi ar poli, par Leldi nezinu, jo viņa šoreiz sēdēja aizmugurē, gandrīz visu ceļu ar pirkstiem sitām līdzi ritmu pazīstamām un mazāk pazīstamām dziesmām. Mani viņā pārsteidza viena lieta. Ik reizi, kad mēs tuvojāmies kādai upei, pat tad, kad upe nebija redzama, viņš ar lepnumu norādīja ūdens virzienā un skaļi nosauca tās vārdu. Likās, ka viņš jūt patiesu prieku iepazīstinādams mūs ar poļu upēm.

Brauciena laikā noskaidrojām, ka tādus kā mēs Polijā sauc par autostopovičiem un tur esam diezgan ierasta parādība, lai gan vēl nevienu te neesam manījuši.

Iebraucot Varšavā, polis piedāvā mūs aizvest līdz vietai, kur pēc viņa vārdiem beidzās pilsēta un mēs, mazliet paejot uz priekšu, varētu sākt stopēšanu. Protams, ka par šādu piedāvājumu mēs esam priecīgi, un labi vien ir, jo Varšava ir gana liela un diez vai mēs no tās ātri tiktu ārā pašu spēkiem.

20:05 tiekam izlaisti. Pārcilājot mantas, Lelde atklāj, ka kaut kur ir pazaudējusi savu vienīgo džemperi un nu mums ir viens uz diviem. Ceram, ka nebūs auksti. Mazliet noraizējušies par apģērba gabala nozaudēšanu, dodamies meklēt ceļu, kurš mūs vedīs Vroclovas virzienā. Uzsākot virzību autostrādes meklējumos, saprotam, ka esam izlaisti ne gluži pašā labākajā vietā. Varšavas centrs paliek aiz muguras, taču pilsēta vēl turpinās…

Ejot un kādu gabalu pabraucot autobusā pa „zaķi”, ap 21:15 beidzot nonākam uz īstā ceļa. Bet te nav īsti piemērotas vietas automašīnu stopēšanai. Saņemu komandu sākt stopēt. „Metu” ar īkšķi tām nedaudzajām automašīnām, kas grasās doties mums garām. Lelde vēl nav beigusi aplūkot karti, lai pārliecinātos vai tuvumā nav kāds labāks ceļš, es jau esmu apturējis busiņu. Laižam tālāk, laižam uz priekšu, laižam uz Piotrkow Trybunalski!

Mūs savā mašīnā uzņem jauns polis, kas brauc uz mājām no māsas, kas dzīvo Varšavā. Viņš ir tik pārsteigts par mūsu apņemšanos aizstopēt līdz Spānijai, ka pat izsaka vēlēšanos mūs nofotografēt, lai parādītu mājās sievai, kas bez taustāma pierādījuma neticēs stāstītajam. Nenofotografējāmies. Toties viņu nofotografē fotoradars par ātruma pārsniegšanu, bet pat tas nespēj mazināt viņa jautrību.

Tuvojas izkāpšanas punkts. Laiks kļūst arvien sliktāks un sāk līt. Tas mūs mazliet apbēdina. Aizsardzībai no lietus mums gandrīz nekā nav, tikai divi dāvāti pančo un plēve.

Kāpjam ārā. Laiks varētu būt ap 22:00 vai mazliet vēlāks. Šobrīd primārais uzdevums ir veikli uzstīvēt mūsu „lietusmēteļus” tā, lai nosegti esam mēs paši un somas. Aplūkojam desantēšanās vietu. Šoseja tepat blakus, bet visapkārt jau satumsis. Godīgi sakot, nav ticamības, ka kāds šeit apstāsies, bet ir jāmēģina. Pastāv cerība, ka kāds iežēlosies par diviem vientuļiem stopētājiem, kas ietinušies plēves kombinezonos iztālēm, iespējams, atgādina neveiklus teletūbijus.

Pirmā automašīna, kam raidījām savus uz augšu paceltos īkšķus apstājās. Skrienam klāt, noskaidrojam, ka mums ir iespēja aizbraukt uz tuvējo ciemu, jo tieši uz turieni dodas šis jauniešu pāris. Puisis runā samērā labā angļu valodā un tāpēc komunikācija ir viegla. Viņš mūs laipni piedāvā aizvest uz ciematā esošo viesnīcu. Uz piedāvājumu mēs atbildam, ka naudas ierobežojuma dēļ mums par viesnīcu diez vai ir lemts domāt, mums vairāk derētu kāda istaba vai šķūnis, ar jumtu un sienām. Polis mūs mierina, ka cenas šeit noteikti ir demokrātiskas un būs mums pa kabatai. Izrādās ciematā ir divas viesnīcas un mūs ved uz lētāko.

Drīz jau esam arī klāt. Jaunietis apņemas iet pirmais, lai mēģinātu sarunāt lētāku istabiņu. Pēc brīža mēs sekojam viņam un izrādās, ka cenas „nosišana” viņam ir izdevusies. Divu istabu numurs speciāli mums maksā 80 zlotus (kaut kur ap 16 Ls). Pasakāmies izpalīdzīgajiem poļiem, un dodamies uz numuriņu.

IMG_0020Esam laipni lūgti laika mašīnā! Te gandrīz visas mēbeles un istabas interjers saglabājies 80 gadu stilā, vienīgi televizors ir ieradies no futūriskajiem 90tajiem. Bet kas mums par to! Noliekam mantas un pirms gulēšanas aizstaigājam uz veikalu nopirkt kaut ko vakariņām un brokastīm, jo vienīgās ēdamās lietas mums ir divas paciņas „Studentu brokastis” un divi cīsiņi mīklā no kādas Rīgas ceptuves.

Atrast tuvāko veikalu nav liela problēma. Iegādājamies proviantu un ātri esam atpakaļ viesnīcas numurā. Nolēmām ieiet dušā, jo ej nu sazini, kad vēl mums būs tāda iespēja. No dušas „sistēmas” apskates man likās, ka šeit noteikti darbosies apgriezto krānu tehnoloģija, tam kam jābūt aukstam, noteikti būs karsts un otrādi. Taču nē, ūdens vienkārši aizkavējies kaut kur ceļojot uz trešo stāvu.

Pēc dušas un vakariņām nolemjam iet gulēt un rīt agrāk celties. Vēlamies pēc iespējas ātrāk nokļūt Vācijā un katra nogulētā stunda var izrādīties pamatīgs kavēklis šī mērķa sasniegšanai.

Saistītie raksti...

1 Atbilde/es

  1. Jana saka:

    gaidam otro dienu 🙂

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.