Ekharts Tolle: Kāpēc mums nepieciešams klusums?

Klusums RunāZaudējot saskari ar iekšējo klusumu, tu zaudē saskari ar sevi. Zaudējot saskari ar sevi, tu apmaldies pasaulē.
Visdziļākā sevis apziņa — kas tu esi — ir neatdalāma no iekšējā klusuma. Tas ir tas Es esmu, kas ir dziļāks par vārdu un veidolu.

Klusums ir tava patiesā daba. Kas ir klusums?
Iekšējā apziņas telpa, kurā šīs lapas vārdi nonāk un kļūst par domām. Bez šīs apziņas nebūtu ne uztveres, ne domu, ne pasaules.

Tu esi šī apziņa, ietērpta cilvēka veidolā.

Ārējā trokšņa līdzinieks ir iekšējais domāšanas troksnis. Ārējai klusībai līdzvērtīgs ir iekšējais klusums.

Ikreiz, kad tev apkārt ir klusībā, ieklausies tajā. Proti, vienkārši pamani to. Pievērs tai uzmanību. Klausīšanās klusībā pamodina tevī klusuma
dimensiju, jo tikai caur klusumu tu vari apzināties klusību.

Redzi, pamanot sev apkārt klusību, tu nedomā. Tu apzinies, bet nedomā.

~~~~

Tiklīdz tu apzinies klusību, acumirklī rodas klusas iekšējās modrības stāvoklis. Tu esi klātesošs. Tu esi izkāpis ārpus cilvēku šaurās kolektīvās iekārtas gadu tūkstošiem.

Skaties uz koku, puķi, augu. Ļauj savai apziņai pie tiem apstāties. Cik tie ir klusi, cik dziļi iesakņojušies Esamībā. Ļauj dabai mācīt tev klusumu.

~~~~

Skatoties uz koku un uztverot tā klusumu, arī tu apklusti. Tu pieslēdzies tam ļoti dziļā līmenī. Tu izjūti vienotību ar jebko, kas uztverts klusumā un caur klusumu. Just vienotību ar it visām lietām ir patiesa mīlestība.

~~~~

Klusībā palīdz, bet tā nav nepieciešama, lai atrastu klusumu. Pat ja apkārt ir troksnis, tu vari apzināties klusumu zem šā trokšņa — vietu, kur
rodas šis troksnis. Tā ir iekšējā skaidrās sapratnes telpa, pati apziņa.

Tu vari sākt apzināties apziņu kā pamatu savu jūtu uztverei un domāšanai. Līdz ar apziņas apzināšanos rodas iekšējais klusums.

Jebkurš nepatīkams troksnis var būt tikpat noderīgs kā dusība. Kā? Pārtraucot iekšējo pretošanos troksnim, ļaujot tam būt tādam, kāds tas ir. Šāda pieņemšana ieved tevi iekšējā miera valstībā — klusumā.

Ikreiz, pilnībā pieņemot tagadnes mirkli tādu, kāds tas ir — lai arī kā tas izpaustos —, tu esi mierīgs, tu esi klusumā.

~~~~

Pievērs uzmanību starplaikam — mirklim starp divām domām, īsajam klusuma brīdim starp vārdiem sarunā, starp klavieru vai flautas spēlētām notīm, laikam starp ieelpu un izelpu.

Pievēršot uzmanību šiem starplaikiem, “kaut kā” apzināšanās pārvēršas par vienkārši apziņu. Tevī pamostas skaidrās apziņas bezveida telpa un aizstāj pieķeršanos veidolam.

~~~~

Patiess saprāts darbojas klusi. Klusuma tu rod iedvesmu un problēmu risinājumus.

~~~~

Vai klusums vienkārši ir trokšņa un satura neesamība? Nē, tas ir saprāts — pirmatnējā apziņa, no kuras dzimst visi veidoli. Un kā gan tā var būt nošķirta no tā, kas tu esi? Veidolu, kuru tu uzskati par sevi, ir radījis šis saprāts, kas viņu arī uztur.

Klusums ir visu galaktiku, zāles stiebriņu, puķu, koku, putnu un visu citu veidolu būtība.

~~~~

Klusums ir vienīgā šīs pasaules parādība, kam nav veidola. Bet tādā gadījumā tā nav parādība un nav no šīs pasaules.

Kad tu klusumā skaties uz koku vai cilvēku, kas skatās? Kaut kas pārāks par cilvēku. Apziņa skatās uz tās radību.

Bībelē teikts — Dievs radīja pasauli un atzina to par labu esam. Tas ir tas, ko redzi, skatoties no klusuma un nedomājot.

Vai tev vajag vairāk zināšanu? Vai vairāk informācijas glābs pasauli vai varbūt to paveiks ātrāki datori, vairāk zinātnisku un intelektuālu analīžu? Vai tad tas nav viedums, kas cilvēcei šobrīd visvairāk nepieciešams? Bet kas gan ir viedums un kur to var atrast? Viedums ir prasmē būt klusam. Vienkārši vēro un ieklausies. Neko citu nevajag. Esot klusumā, vērojot un ieklausoties, tevī mostas dabīgais saprāts. Ļauj klusumam vadīt tavus vārdus un darbus.

 Avots: Ekharts Tolle, “Klusums Runā”

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.