Infantilās attiecības

Foto: weheartit.com

Par to, kā mēs sitamies viens pret otru savās bērnības traumās.

Ļoti daudzas no funkcijām, kas tiek pieprasītas no vīra, patiesībā pieder tētim. Un pieaugusi sieviete pilnībā spēj bez tām iztikt. Taču pieaugušu sieviešu mūsu kultūrā faktiski nav, tāpēc, ka nav sievietes iniciācijas tradīciju.
Jā vīrs pārāk smagi apkrauj sevi ar papildus funkcijām, un tā visbiežāk arī notiek, viņš var pazaudēt jebkuru interesi par savu sievu, tāpēc, ka daba ir pret incestu.

Savu ceļu pazaudējis vīrietis kļūst “bezceļnieks” un a priori neinteresants un nepievilcīgs sievietēm. Ja nu vienīgi kā avots šim “papildus”.
Ja vīrietis veiksmīgi tiek galā ar “papiņa” funkcijām, tad sievietē var izraisīt vienīgi savtīguma interesi, sniedzot viņai naudu un sociālo aizsardzību vai vismaz “neizbaudīto tēva rūpju” surogātu.

Un rodas leģendārās līdzatkarīgās attiecības – stāsts par “čemodānu bez roktura”, kuru žēl pamest, bet grūti stiept. Ņemot vērā to, ka arī pieaugušu vīriešu mūsu sabiedrībā faktiski nav, tāpēc, ka kultūrā nav arī vīriešu iniciācijas tradīciju (kultūrā, kuru mērķtiecīgi sabradājusi padomju iekārta), tad izrādās, ka vīrietis-bērns sāk spēlēt tēva lomu sievai-bērnam.
Un tās ir ļoti smagas un mokošas attiecības. Ļoti daudz, kas tiek gaidīts no sievas, patiesībā attiecas uz māti. Un pieaudzis vīrietis viegli var bez tā iztikt. Ja sieviete ir pārāk apkarinājusies ar mātes funkcijām, viņa zaudē savu spēju starot un rezultātā zaudē interesi par vīrieti.
Tomēr, ja viņa ļoti labi pilda mātes funkcijas, tad viegli var iestigt līdzatkarībā. Ņemot verā visu jau augstāk minēto, pieaugušu sieviešu mūsu sabiedrībā praktiski nav, tad izrādās, ka sieviete-bērns cenšas spēlēt mātes lomu vīram-bērnam.

Atnāk Freids un uzliek masku. Ļoti bieži jaunus partnerus vai mīļākos atrod kā spēlētājus pretinieka komandā. No “mammas” lomas nogurusi sieviete var sākt meklēt sev “papiņu”, svēti ticot tam, ka viņš arī ir tas “īstais vīrietis”. Un otradi. Parasts mūsdienīgs pāris, cenšoties apvienoties, patiesībā ir pieauguši bērni, kuri sev līdzi velk milzīgus maisus ar nepiepildītām bernības gaidām. Un pie pirmās izdevības uzgāž šo maisu savam partnerim. Un, jo vairāk savstarpējo gaidu ir pārim, jo mokošāka ir tāda savienība. Vainas sajūta un aizvainojums garantēts. Jo neviena no šīm gaidām nevar tikt realizēta.

Noguruši no savstarpējās mocīšanas, partneri var izšķirties un doties nākamā pretendenta meklējumos, gausi velkot aiz sevis savus nepaceļamos maisus.
Viedajās kultūrās, lai šadi procesi nenotiktu, tika veikti vīriešu un sieviešu iniciācijas rituāli, kad kandidātam pieaugušo dzīvei palīdzēja pieņemt to faktu, ka visu, ko viņš nav saņēmis bernībā, vairs nekad arī nesaņems.
Protams, tas ir skumji, taču tā nav nekāda katastrofa, jo pilnvērtīga pieauguša cilvēka dzīve sola ļoti daudz ko labu, jaunu un vēl nepieredzētu.

Savukārt tādās mežonīgas zemēs ka mūsējā (autors dzīvo Krievijā) vīrieša un sievietes iniciācijas process dažkārt velkas visu dzīvi, novedot cilvēkus pie dažādām psihosomatiskajām saslimšanām un tā arī dzīves laikā nebeidzas.
Daudzu vecu cilvēku sejās jūs varat atklāt sastingušas aizvainota bērna grimases. Savukārt ailītē “nāves iemesls” apmēram 90% Zemes iedzīvotāju varētu droši rakstīt: “nespēja pārciest pieaugšanas traumu”. Smieklīgi un skumji. Pusdzīvas cerības apēd ļoti daudz dzīvības spēku. Tāda tendence nespēj iepriecināt nevienu. Un tāpēc arvien populārākas kļūst pusaudžu attiecības “draudzība uz seksuāliem pamatiem”.
Gribēju kaut ko labu uzrakstīt par šādām attiecībām, tomēr neatradu, ko uzrakstīt. Visi to plusi ir ļoti šaubīgi. Savukārt mīnuss – acīmredzams – abpusēja nerealizētība.

Tāpēc, ka, lai vīrietis ieraudzītu  savu ceļu, sievietei jāparāda sava Dvēsele un jāsāk starot. Bet, lai viņa sajustu, ka aiz šī vīrieša ir vērts iet, – viņam arī ir jāparāda sava Dvēsele.

Seksuālo draugu attiecības neparedz tādu iespēju, jo attīstībai nepieciešamā enerģija pilnīgi muļķīgā veidā tiek izterēta kaut kur citur.
Vieglprātīga sieviete mūžīgi sastop “bezceļa” vīriešus.

Un tomēŗ dabā eksistē dabisks bērnības traumu dziedināšanas process.

Tas nozīmē apzinātu kustību pretī savai vilšanās sajūtai. Katrs vilšanās moments patiesībā ir pieaugšanas un pieņemšanas brīdis. Problēma ir tā, ka karojošā hedonisma kultūrā nav pieņemts izdzīvot vilšanās sāpes.

Ikviena pieaugoša cilvēka rīcībā ir vesela Dvēseles anestēzijas institūcija. Un vienīgie, kam patiešām ir izdevīgs iniciācijas tradīciju trūkums, ir alkohola, tabakas un farmācijas ražotāji, kuri ļoti centīgi meklē “veidus kā apkarot” pieaugšanas traumu.


«Безумству храбрых поем славу»
©Vjačeslavs Gusevs – ārsts psihorterapeits
Avots: https://psy-practice.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.