Grāmatas apskats: Tomass Hillanns Ēriksens “Saknes un pēdas. Identitāte mainīgā laikā”

Tomasa Hillanna Ēriksena grāmatu “Saknes un pēdas” nolēmu iegādāties un izlasīt pēc netieša blogeres Spīganas ieteikuma, viņas blogā izlasot atsauksmi par šo darbu. Sociālantropoloģiskais skatījums uz identitāti un tās veidošanās paradigmām un nosacījumiem mani ir interesējis praktiski vienmēr, kaut gan līdz šim man nebija vai nu tik spēcīgas intereses, lai lasītu par to grāmatas, vai tomēr izlasīt šo grāmatu man “lika” manas nesen uzsāktās teoloģijas studijas, kurās arīdzan ļoti liels studiju bloks būs veltīts personas un identitātes integrālajiem aspektiem.

Spīgana savā šīs grāmatas apskatā faktiski visu par šo grāmatu jau ir izstāstījusi un uzrakstījusi, un man viņas rakstītajam lielos vilcienos nākas piekrist. Arī par to, ka lasīšanas gaitā vietumis valoda prasījās raitāka, jo drusku šķita pārāk mehāniska, pārāk tieši pārtulkota, kas radīja šādas tādas neērtības konteksta un sacītās jēgas izprašanā. Bet tā – pārvarama lieta un nu jau grāmata veiksmīgi pievārēta. Kopumā es šīs grāmatas lasīšanas gaitā mēģināju tai atrast citu piegājienu – raudzīties pēc viedām un citējamām atziņām, kuras izmantot savas uzskatu pasaules bagātināšanai un pilnveidošanai. Un jāsaka, ka faktiski tas arī izdevās, jo lasīšanas gaitā atzīmēju ne vienu vien pārdomu vērtu fragmentu un grāmatas autora pausto domu.

Piemēram, ieklausieties šajos vārdos, kas lieliski ataino un paskaidro patērina sabiedrības identifikācijas krīzi, tās identificēšanos ar nenobriedušiem jauniešiem un zināmu devu relatīvisma, kas faktiski nebūtu aktuāla lieta, ja sabiedrība spētu identificēties kā pieauguši, droši un nobrieduši ļaudis: “Pieaugušiem, drošiem cilvēkiem, kuri zina, kas viņi ir, nav vajadzīgs tik daudz jauna tipa patēriņa preču. Viņi zina savas vajadzības. Tāpēc palielinās patēriņš sabiedrībā, kur liela daļa cilvēku pieskaita sevi pie jaunatnes tajā nozīmē, ka viņi ir nedroši par savu identitāti.”

Tādēļ, patiesi, ja arī jums interesē identitātes un kultūras kopsakarības, to savstarpējā saistība un aspekti par to, kā sevi identificēt sabiedrībā šajā pārmaiņu laikā, tad šī ir samērā laba grāmata. Tomēr jāņem vērā, ka tā prasa nedaudz plašāku pasaulskatījumu un uztveres spēju, atsakoties un norobežojoties no aizspriedumiem un stereotipiem. Bet, jka jums tas viss piemīt, tad kādēļ gan nepalasīties šo grāmatu? Kā jau minēju, grāmatas lasīšanas gaitā es atzīmēju diezgan daudz viedu un vērā ņemamu atziņu  un ar dažām no tām es gribu dalīties arī ar jums, šī bloga lasītāji.Saknes un pedas

“Tiek atzīts vien šaurs izvēļu kopums, un tās visas norāda vienā virzienā: uz piemērošanos tirgum, uz ārpusvērstu un nekritisku dzīvi, kas drīzāk balstās uz piedzīvojumu nekā uz apdomību, drīzāk uz patēriņu nekā uz izpratni. Tie, kuri redz pustukšu pudeli, top par īgņām, kad viņiem iestāsta, ka visi citi redz pa pusei pilnu pudeli. Tie, kas ietiepjas, top par attīstības ienaidniekiem.”

“Kultūras identitāte nerada konfliktus, tieši pretēji – konfliktus rada mēģinājumi atsavināt, ignorēt, apspiest un aizslaucīt šo identitāti.”

“Identitāte ir mainīga. Dzīve ir teātris, un personība ir kā sīpols: kārta pēc kārtas, bez kodola. [..] Personiskā identitāte veidojas saspēlē ar sociālajām pieredzēm. [..] Cilvēka persona ir viņa sabiedriskās izcilības forma, tātad iestudētā, režisētā patība.”

 

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.