Grāmatas apskats: Džordžs Rodems “Tas ir van Gogs”

“Dzīvs būdams, viņš pārdeva tikai vienu gleznu…” Tā izskan grāmata par vienu no pasaules mākslas un glezniecības vēstures dižākajiem ģēnijiem – Vinsentu van Gogu. Jau piecus gadus pēc savas nāves van Gogs godam un pelnīti tika ierindots izcilāko Eiropas gleznotāju pulkā un tādu mēs viņu zinām arī šodien. Vinsents van Gogs savā īsajā, bet izjūtu un emociju pilnajā dzīvē, radījis vienus no spēcīgākajiem un visemocionālākajiem mākslas šedevriem visā cilvēces vēsturē. Tādu arī van Gogu parāda un apraksta šī grāmata, kuru sastādījis mākslas vēsturnieks Džordžs Rodems un ilustrējusi atzīta poļu māksliniece Slava Harasimoviča. 


Van Goga slavenās “Saulespuķes” vai viņa pašportretu ar nogriezto ausi, šķiet, ka nakts vidū pamostoties, atpazīs, vai ne, draugi? Tomēr dižajam māksliniekam visa īsā mūža (viņš nodzīvoja tikai 37 gadus, dzīvi beidzot pašnāvībā) laikā kā nemanāma pavadone bieži līdzās bija manāma depresija un skumjas… Vai tas varētu būt no nelaimīgām mīlestībām un atraidījumiem, vai neizdevušamies teoloģijas studijām un viņa kā sludinātāja noraidījuma no baznīckungu puses? Varbūt. Jo van Gogs, audzis mācītāja ģimenē, bija ļoti reliģiozs un mēģināja dzīvot pēc Kristus tuvākmīlestības vēsts visā tās burtiskumā un tiešumā, kalpojot visnabadzīgākajiem un atdodot visu no sevis. Kā vēsta autors, mākslas vēsturnieks Džordžs Rodems:

Rūpes par likteņa pabērniem pavadīja van Gogu visu mūžu. [..] Vinsents bieži krita izmisumā un dzīve kļuva par īstu murgu. Šādas situācijas atkārtojās visu van Goga turpmāko dzīvi: relatīvas laimes periodi piepeši aprāvās, mākslinieku pārņēma nomāktība, un sākās dziļa emocionāla krīze, kad viņš noslēdzās un norobežojās no saviem tuviniekiem.

van_gogh_potato_eaters

Attēlā: Vinsents van Gogs, “Kartupeļu ēdāji”; atrasts internetā, google.lv

Daudzās savās gleznās un gleznu skicēs Vinsents van Gogs pievērsās tieši nabadzīgo un trūkumcietēju sūrās dzīves attēlošanai. Viens no tādiem darbiem ir arī viņa “Kartupeļu ēdāji”. Glezna tapusi 1885. gada pavasarī, laikā, kad van Gogs bija pamatīgi iedziļinājies krāsu teorijā un labprāt savas iegūtās zināšanas ielika savā topošajā darbā. Van Gogu fascinēja krāsu pētīšana audēju darbā, ievērojot, kā no dažādiem krāsainiem dzīpariem tie iegūst pelēko toni, bet kas nebūt neizskatījās nedzīvs, bet tieši pretēji – vitalitātes pārpilns. Tad nu šīs krāsu toņu studijas  rezultātus varam ieraudzīt arī “Kartupeļu ēdājos”, kur “tumšie laukumi iegūti, sajaucot dažādas krāsas, lai gleznai piešķirtu vitalitāti”. Glezna ir veidota raupjiem triepieniem, ļaujot tajā dominēt vienkāršas zemnieku mājas gaisotnei, jo van Gogs neļāvās romantizēt un kaut kādā veidā idealizēt sūro un grūto lauku dzīves realitāti, jo viņš apzinājās un saprata, ka zemnieki smagi strādā, lai varētu galdā celt pieticīgas vakariņas. Van Gogs par saviem “Kartupeļu ēdājiem” sacījis:

Ja zemnieka attēls smaržo pēc speķa, dūmiem, tupeņu tvaikiem – labi – tas nav neveselīgi -, ja stallis smird pēc mēsliem – ļoti labi, tam jau stallis ir domāts.

 van gogs saulespuķes van gogs pašportrets
Vinsents van Gogs “Saulespuķes”  “Pašportrets ar pārsieto ausi”
Lasot šo grāmatu un iedziļinoties van Goga biogrāfijas niansēs, paralēli aplūkojot viņa slavenos darbus, kas daļēji jau bija pazīstami un zināmi no vidusskolas kultūras vēstures kursa, tomēr bija patīkami uzzināt daudz jauna par šo mākslinieku. Šī grāmata daudz niansētāk pievēršas tieši van Goga dzīves un pārdzīvojumu saistībai ar viņa daiļradi, viņa attiecībām vai atsvešināšanos ar sev tuvajiem, arī daudziem vēsturē zināmiem cilvēkiem. Van Gogs ir strādājis plecu pie pleca ar Gogēnu, uzdzīvojis pa krogiem un priekamājām gan ar savu brāli Teo, gan vēsturē labi zināmo Aristīdu Briānu (jā, to pašu, kura vārdā iela Rīgā ir nodēvēta). Šis pēdējais fakts bija ļoti interesants, kādēļ es pat padziļināti devos interneta dzīlēs un meklēju saistību starp Francijas Trešās Republikas premjerministru un Rīgā ielas nodēvēšanu viņa vārdā. Par šo faktu vairāk skaidro Vikipēdija.

Van Gogs savam brālim Teo reiz rakstījis:

Kaut gan bieži esmu ieslīdzis pašā nožēlas dzelmē, manī joprojām mājo arī rimts miers, tīra harmonija un mūzika.

Šīs grāmatu sērijas par dižajiem māksliniekiem noformējums patiesi ir pelnījis uzslavu. Mani aizvien no jauna nemitīgi uzrunā šie biezie kartona vāki, par tiem es nespēju vien beigt priecāties. Ļoti ceru, ka šī sērija neapsīks un nebeigsies vien ar dažiem modernajiem māksliniekiem, bet pievērsīsies arī renesanses laikmeta dižgariem Rafaēlam, Džoto, Mikelandželo, Bramantem un daudziem, daudziem citiem. Vispār nebūtu slikti, ja šajā sērijā “ievietotos” arī Latvijas mākslas dižgari, jo viņi arīdzan to ir pelnījuši – atrasties blakus pasaules mākslas vēstures grandiem… Paldies “Jāņa Rozes apgādam” par iespēju iepazīt šos darbus un par lielisko noformējumu!

Foto: no personīgā arhīva

Šīs sērijas mākslas grāmatas nu reiz patiesi ir tās, kuras iesaku dāvināt mākslas cienītājiem – tās nav sausas biogrāfijas, bet gan dziļas mākslas piepildītas, bagātīgi ilustrētas, detalizēti aprakstīti dažādi interesanti attiecīgā mākslinieka dzīves notikumi, kurus “sausā” veidā būtu bijis neinteresanti lasīt, bet šeit – bauda acīm un garam! Grāmatas noformējums tās padara patiesi mākslinieciskas un augstvērtīgas, šeit varam redzēt izcilu piemēru izcilas grāmatas noformējuma kvalitātes, satura un cenas samērīgumam.

Šobrīd šajā sērijā ir iznākuši divi darbi – šis par Vinsentu van Gogu un par Salvadoru Dalī.

Foto: no personīgā arhīva

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.