Haidakhan Babadži apgalvoja, ka: “Visās reliģijās ir iekļauta Patiesība, Vienkāršība un Mīlestības princips.” Savas dzīves laikā viņš intensivi mācija, cik svarīgi ir dzīvot vienkāršu dzīvi ar patiesiem mīlestības principiem.
Nedomā, ka mīlestība ir mūžīga. Tā ir ļoti trausla un smalka kā roze. No rīta tā virmo ap tevi, bet līdz vakaram jau ir gaisusi. Mīlestība var iznīcināt pat vismazākais nieks.
Mēs nevaram atdot to, kas nav mūsos, mūsu “es”. Un tāpat mēs arī nevaram saņemt to. Visam, ko var saņemt no citiem cilvēkiem, ir jābūt pieejamam mūsos pašos, vēl pirms mēs to saņemsim. Tikai tad mēs spēsim pieņemt tādu materiālu. Es varu pieņemt tikai to, kas pats esmu.
Vai klusums vienkārši ir trokšņa un satura neesamība? Nē, tas ir saprāts — pirmatnējā apziņa, no kuras dzimst visi veidoli. Un kā gan tā var būt nošķirta no tā, kas tu esi? Veidolu, kuru tu uzskati par sevi, ir radījis šis saprāts, kas viņu arī uztur.
Identificējoties ar prātu, izveidojas necaurredzama jēdzienu, apzīmējumu, tēlu, vārdu, spriedumu un definīciju siena, kas stāv priekšā patiesām attiecībām. Attiecībām ar sevi pašu, ar citiem cilvēkiem, ar dabu un Visumu..
Entuziasms piešķir milzīgu spēku tam, ko dari. Tas ir nekonfrontējošs. Tā darbība nerada uzvarētājus un zaudētājus. Tā pamatā ir citu iekļaušana, nevis izslēgšana.
Bailes vienmēr pastāv saistībā ar kaut ko; tās nepastāv pašas par sevi. Ir bailes no vakar notikušā atkārtošanās rītdien; vienmēr ir kāds fiksēts punkts, no kura norit attiecības. Kā gan tajā iekļūst bailes?
Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. (..) Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus.
