Kategorija: Garīgā izaugsme

“Garīgā izaugsme ir apzināšanās, tātad domāšana, bet domāšana jeb meditācija atved līdz zināšanām un rezultātā līdz Patiesībai.
Tas tik nozīmē, ka tādam cilvēkam sevī un viss apkārt notiekošais paliek jēgpilns.
Ja Tu paņem rokās grāmatu un atver, Tu vari to lasīt. Tieši tā pat notiek ar cilvēku, kurš ir sācis domāt.
Tādam cilvēkam Visums sāk atvērt savas Grāmatas lappuses…
Garīgums ir kā ūdens kaltušam augam, kamēr laistīsi, tikmēr ziedēs un šis process ir bezgalīgs.
Tāpēc, ikviens, kurš ir uzsācis garīguma ceļu, lai jau pašā sākumā šajā procesā rod prieku,
jo tas taču ir Ceļš, lai gan ne viegls, tomēr uz atbrīvi un saplūsmi ar savu patieso Būtību.
Tā arī ir visa garīguma būtība.” V.

jeff-foster-author-teacher 0

Tu nevienu nevari izglābt

Tu nevari “iedot” viņiem pareizās atbildes, vai atbildes, kuras viņi ir spējīgi pielietot tūliņ, uzreiz, tieši tagad. Viņiem nāksies pašiem atrast savas atbildes, uzdot savus jautājumus, sadraudzēties ar savu pašu nepārliecinātību. Viņiem nāksies pieļaut pašiem savas kļūdas, sajust pašiem savas skumjas, un iziet savas mācību stundas.

vilks2 0

Kad Dvēsele atstāta novārtā…

Kad dvēsele ir atstāta novārtā.., parādās simptomātiska apsēstība, atkarība, vardarbība un jēgas zudums, ” teicis Tomass Mors.
Cilvēkiem, kuriem ir ēšanas vai alkohola, vai pat narkotiku atkarība, ir bail no sava ķermeņa un realitātes. Visa viņu dzīve ir kā maska, ko tie izmanto, lai izdzīvotu ārpasaulē.

Foto: Yazan De'mes Follow, Flickr.com 0

Palēnināties… jeb dzīvo lēnāk.

Pirms dažiem mēnešiem es sajutu nopietnu vajadzību palēnināties. Apzināti “nomest apgriezienus” un iemācīties savas dienas dzīvot mierīgāk. Pārstāt izmisīgi irties līkumos starp peldošajām koku atlūzām un, apturot airus, ieklausīties klusumā.

gimene-1 0

Kur ir mūsu dzīves skolotāji? Kāpēc tie ir vajadzīgi?

Kad mēs piedzimstam, mēs mācāmies elpot, mēs mācāmies ēst, mēs mācāmies iet uz podiņu, mēs mācāmies staigāt. Visa mūsu bērnība ir vienas vienīgas mācības. Sasnieguši apzinātu vecumu, mūs atkal sūta mācīties skolā, vēlāk universitātē vai arodskolā, lai apgūtu kādu amatu. Izmācoties universitātē, iegūstot grādu vai kādu arodu, mēs domājam, ka nu mēs esam pieauguši, gudri un esam jau iemācījušos to, ko esam vēlējušies un mācības būs beigušās, un varēs sākt dzīvē iet pa sev izvēlētu ceļu, un neviens vairs nemācīs.

Foto: www.leldefeldmane.lv 0

Kam tici, tas strādā!

Tas bija sen – kad mums ar manu tagadējo vīru vēl nebija kopējas mājas, mašīnas un plānu uz kopēju atvaļinājumu. Viņš atnesa man ziedus. Tādu vienkāršu, nedaudz pavītušu un ne pirmā svaiguma puķu pušķi – steigā esot benzīntankā nopircis.