Brīvība IR Atbildība

Viņš uzrakstīja grāmatu, lai mēs apzinātos savu vērtību un unikalitāti. Lai mēs saprastu, ka esam stipra tauta un varam būt saimnieki paši savā zemē. 

VIŅŠ: grāmatas Latvieši ir visur autors, publicists OTTO OZOLS, īstajā vārdā Mārtiņš Barkovskis.

Ar Otto Ozolu sarunājas Inese Prisjolkova Foto: no personīgā arhīva

Ko Tev nozīmē 100 gadi Latvijai?

Tā ir unikāla iespēja piedzīvot savas valsts simtgadi. Tas ir reizi simts gados. Man liekas, ka pat divsimt gadi nav tik stilīgi kā simts gadi.

Es domāju par tiem, kas 1918. gadā dibināja šo valsti. Vai viņi spēja iedomāties, ka mēs caur baigām grūtībām tik tālu tiksim? Mēs ESAM tikuši tālu. 

Ko Tev nozīmē BRĪVA LATVIJA?

Tas ir smags jautājums. Brīva Latvija. Pirms diviem gadiem es nogāju kataloniešu ceļu 480 km. Katru dienu es tur satiku vietējos iedzīvotājus lielākās un mazākās pilsētās, un viņi man katru reizi prasīja: «Kā tas ir – dzīvot savā brīvā un neatkarīgā valstī?» Tā ir nācija ar tūkstošgadu senu vēsturi, kurā ir vairāk nekā astoņi miljoni cilvēku, un viņi prasa man: «Kā tas ir – dzīvot savā valstī?» Es viņiem stāstīju, ka padomju okupācijā mēs dzīvojām kā cietumā. Mums bija kaut kāds jumts uz galvas, mēs bijām puslīdz paēduši, bet nebijām brīvi. Tagad mēs esam brīvi un paši esam atbildīgi par veiksmēm vai kļūdām. Neviens mums par brīvu neko nedod, pašiem viss ir jāsagādā. Tā ir atbildība.

Tevī ir milzīga mīlestība pret savu valsti un dziļš patriotisms, kā arī ārkārtīga drosme stāties pretim tiem, kas apšauba Tavas vērtības vai Latvijas brīvības ideju. Esmu redzējusi televīzijā, kā Tu Krievijā starp pilnīgi pretēji domājošiem agresīviem diskusijas dalībniekiem viens pats stāvi par Latviju. No kurienes Tevī ir šis spēks, drosme, pārliecība un ticība teikt to, ko domā un nebaidīties par sekām?

Visiem jau gribas justies par varoņiem, bet es tomēr negribu sevi tā paaugstināt. Varonība bija padomju laikos, kad cilvēkus varēja saņemt ciet, iemest cietumā, nodauzīt zilus vai nošaut Sibīrijā. Toreiz bija varonība, un tad bija vajadzīga baigā drosme. Mūsdienās tā drosme ir citādāka. Nu ir vajadzīga drosme, lai nostātos pret straumi, bet citās valstīs cilvēki sēž cietumos. Katalonijā cilvēki ir cietumos. Uz šī fona es nevēlos paaugstināties un tēlot no sevis baigo varoni. Krievijā tas sanāca pilnīgi dabiski. Es esmu audzis Jūrmalā, kur apkārt bija krievu rajoni, un es biju bezmaz vai vienīgais latvietis tajā rajonā. Mēs ar brāli pieradām ar viņiem runāt, un es zināju, kurā brīdī ir jāpasaka stingri. Kad mēs augām, latviešu un krievu kautiņi bija ikdiena. Tas ir pilnīgs murgs no mūsdienu skatījuma. Toreiz tā bija absolūti parasta lieta, ka latvieši gāja uz krievu skolām piekaut krievus un krievi nāca kauties pie mums. No mūsdienu viedokļa tas ir vājprāts. Tāpēc es esmu laimīgs, ka mēs esam no Padomju Savienības ārā, kur šitāds murgs vispār bija iespējams. Tieši tāpēc man nepatīk šī nostalģija pēc Padomju Savienības, kur tautas neieredzēja viena otru. Tas, ka mēs šobrīd mācāmies saprasties, tā ir atkal viena brīvības priekšrocība, ka mēs varam brīvi izvēlēties sabiedrību, kurā mēs varam strīdēties, bet mūsu bērni neiet viens otru sist. 

No kurienes Tevī ir šis nacionālisms? Tie bija dziļie padomju laiki, septiņdesmitie astoņdesmitie gadi.

Tas ir ģimenē ieaudzināts. Tas ir pašcieņas un mugurkaula jautājums. Es uz nacionālismu neskatos no tāda viedokļa, kā to mēģina vienkāršot vai vulgarizēt. Nacionālisms nav stāsts par to, ka mēs esam labāki un citi – sliktāki. Galīgi nē. Es vienādi visas tautas cienu. Eiropas fenomens ir tas, ka mēs mākam sadzīvot tik dažādas tautas un katrai tautai ir sava unikalitāte. Latviešu valoda ir unikāla pati par sevi. Tāpat kā igauņu, lietuviešu vai somu valoda. Šajā dažādībā ir tas Eiropas radošums. Katra valoda dod savu unikālo domāšanu. Mums ir sava unikālā domāšana, un citām tautām ir viņu unikālā domāšana. Tas ir tik interesanti, kā tās mijiedarbojas. Mēs varam viens otru bagātināt. Tas ir Eiropas fenomens. Mums ir uzticēts kopt latviešu valodu un latviešu tradīcijas. Nu tātad tas ir jādara. Tas ir mūsu pienākums. Es uz nacionālismu skatos kā uz unikālu lietu, kas nevis mums pieder, bet kas mums ir uzticēta. Dievs ir uzticējis šo valsti, šo valodu mums. Tādēļ mums tas ir jāsargā un jākopj. Nacionālisms var būt atvērts. Tas nav stāsts par asins tīrību, kurš ir vairāk vai mazāk tīrāks latvietis. Tas ir identitātes jautājums. Es esmu laimīgs par tiem ukraiņiem, kas šeit dzīvo, par ebrejiem, krieviem, par visām tautām, kas šeit dzīvo. Viņiem ir savi pamati, savas saknes un sava bagātība, un viņi var dot pienesumu. Un otrādi – viņi var mācīties no mums. Tādēļ tas nacionālisms ir atvērts.

Nacionālisms tai nozīmē, ka tās ir mūsu bagātības, kuras jāsargā ar cieņu pret mantojumu, kas mums ir atstāts, un ar cieņu pret citiem, pret jebkuru tautu, kas dzīvo šeit vai kaimiņos. Cieņa ir divvirzienu ceļš. Ja es dodos kaut kur pasaulē un neapzinos savu izcelšanos, savas saknes, no kurienes es nāku, ja mums nav pamatu, ja mēs esam aizmirsuši savu valodu, savu identitāti, tad īstenībā, kas mēs esam? Mēs esam putekļi, kurus var aizpūst pa gaisu. Es zinu savus senčus līdz pat Ernesta Glika laikiem. Mans vecvecvectēvs bija pērminderis. Ja šie pamati ir, tad mēs stingri stāvam uz kājām. Tas ir sakņojums. Tikai no dziļām saknēm var izaugt liels skaists koks. Ja kokam nav sakņu, viņu pirmā vētra nogāž. 

Tu nāc no ļoti lielas dzimtas, Tev ir 32 māsīcas un brālēni, Tavas mammas brāļi ir zināmi Latvijas politiķi. Cik daudz Tevī ir tieši šī dzimtas spēka un aizmugures, cik Tu to izjūti savās vērtībās? Cik ļoti daudz no tā, ko dari, Tu dari arī viņu vārdā?

Es ne tikai viņu vārdā, bet visu tuvinieku vārdā daru. Arī Tavā. Tu esi ieprecējusies mūsu ģimenē un automātiski Tu esi mans tuvinieks. Bez diskusijām. 

Jebkura sabiedrība tā arī būvējas, tava ģimene, tava sieva vai vīrs, tavi bērni, tavi vecāki, māsīcas, brālēni, radinieki, un pēc tam nāk tauta, valsts, zeme. Tas ir fundaments, uz kura tu stāvi. Es nesaku, ka mūsu ģimene ir vislabākā vai mēs esam vispareizākie, bet ir svarīgi turēties kopā un palīdzēt vienam otram, un tas dod to pārliecības sajūtu. 

Es teikšu pavisam vienkārši – man ir laba sajūta, ka ir Tavs vīrs Toms. Viņš ir manas mammas brālēns, bet es zinu, ka man ir Toms un es uz viņu varu paļauties. Šī sajūta man ir kopš bērnības. Mēs esam dzimuši vienā gadā un esam piena brāļi. Nezinu, kurš tur kuras mammas pienu ēdis, bet piena brāļi mēs esam. Tas man ir svarīgi. Un es domāju, ka viņam tas ir svarīgi, ka viņš uz mani var paļauties. Mums ir svarīgi zināt vienam par otru, ka mēs ESAM. Tā ir atkal viena laba sajūta, kas dod spēku. Ir svarīga tā pleca sajūta. Man no mammas puses ir liela ģimene un no tēva puses ir liela ģimene. Tur arī tās 32 māsīcas un brālēni sanāk. 

Jūs ar sievu Kristīni esat kopā no pirmās klases un šogad jau 21 gadu laulībā. Arī Kristīnei ir ļoti pamatīga dzimta. Viņas tētis Jānis Erenštreits ir dibinājis Rīgas Doma kora skolu, bijis Dziesmu svētku virsdiriģents, zināms ar savām dziļajām un pamatīgajām latviskajām vērtībām.

Viņi ir lībieši. Un to lībiešu garu var just. Lībieši ir latviešu pamattauta. Modernā latviešu nācija ir izveidojusies, lībiešiem saplūstot kopā ar latgaļiem. Tādēļ mums ir tik daudz somugru vārdu latviešu valodā. Lībieši pēc savas būtības nemīl daudz runāt, bet viņiem patīk izdarīt lietas kārtīgi, pamatīgi un atbildīgi. Par sievas ģimeni ir atkal tas pats stāsts – liela ģimene, kas ciena viens otru, kas rūpējas viens par otru, kas atbalsta un ciena pārējos un ir atvērta pret tiem, kas ienāk ģimenē no malas. Viņi arī automātiski tiek pieņemti par tuviniekiem, bez vērtēšanas tāds vai šitāds. Tu esi apprecējusies ar Tomu un automātiski esi mūsējā, lai gan esi ienākusi no malas. Nav tāds parametrs – ieprecēts. Tu esi mūsējais. Punkts un āmen. Tieši tāpat ir sievas ģimenē. 

Jums aug dēls. Kā Tu savas vērtības nodod viņam?

Gribētos jau vienmēr vairāk, bet ir ļoti svarīgi cienīt viņu. Ir svarīgi ļaut viņam atrast to, kas viņam interesē. Svarīgi ir cienīt viņu. 

Man ir svarīgi nodot viņam kultūras mantojumu un pasaules redzējumu, pieredzi. 

Kas ir jūsu pāra spēks, dzīvojot tik garus gadus kopā ar sievu? Nav noslēpums, ka cilvēkiem ir grūti sadzīvot un kur nu vēl tik daudzus gadus. Kas ir jūsu pamatu pamats?

Ja es zinātu recepti, man varētu iedot Nobela prēmiju. Es nebūšu oriģināls – cieņa un kopīga humora izjūta. Spēja pārkāpt pāri savam ego paštaisnumam. Lai kas ģimenē notiktu un pat ja tev liekas, ka tev ir simtreiz taisnība un tev ir nodarīts pāri, jāspēj iekāpt otra kurpēs, nolikt malā to savu ego un saprast, ka svarīgākais ir saticība un izpratne. Tas tavs ego vai iedomātā taisnība – nu ko tas palīdzēs, ja būsi sagājis ragos ar savu tuvāko cilvēku.

Ja tā patiesi ņem, tad tev var būt tikai viens tuvs draugs. Dzīvesdraugs. Visiem pārējiem ir savas sievas vai vīri, un viņiem dabiski vienmēr tas cilvēks būs tuvākais. Tādēļ tev var būt tikai tas, kurš ir tavs pāris. Novērtē šo draudzību, sargā šīs attiecības, paļaujies uz to. 

Lai cik tuvs man būtu Toms, ar kuru kopā esmu audzis, es absolūti respektēju un saprotu, ka izšķirošos brīžos Tu viņam būsi tuvāka. Tu esi viņa dēla mamma, Tu esi viņa dzīvesdraugs.  Tāpēc mums katram ir jāsargā savas attiecības un jāspēj pārkāpt pāri savam paštaisnumam. 

Ko Tu visaugstāk vērtē savā sievā?

Tas īstais ir, ka, no rīta pamostoties un redzot viņu sev blakus, man ir laba sajūta. Katru reizi ir šī sajūta, ka citādi nemaz nevar būt. Tā ir tā ļoti labā sajūta.

Bet, ja jānosauc vienā vārdā, tad tā ir sirds inteliģence. Tas ir izšķiroši svarīgi.

Kas ir jūsu īpašie ģimenes mirkļi?

Mēs vasarā laukos ejam uz jūru vērot saulrietu. Mums ir 3 km līdz jūrai, un tās ir mūsu pastaigas. Īstenībā Latvija ir zeme, kurā ir vieni no visskaistākajiem saullēktiem un saulrietiem pasaulē. 

Kā Tu kļuvi par rakstnieku?

Man vienmēr ir patikusi vēsture. Divtūkstošo gadu sākumā bija ļoti izplatīts mazvērtības komplekss, ka mēs latvieši esam tādi un šitādi – maza tauta nejauši tikusi pie savas valsts. Zinot vēsturi, es zināju, ka tā nav taisnība. Ka mēs esam nenormāli daudz sasnieguši. Es tos faktus sāku vākt kopā, jo zināju, ka tas ir kaut kas unikāls. Tautai, kas ir plus mīnus divi miljoni, ir nenormāli daudz slavenu mūziķu, pasaules līmeņa sportistu. Piemēram, vakar bija Ņujorkas Metropolitēna operas tiešraide pa visu pasauli Aīda. Galvenajā lomā Aleksandrs Antoņenko. Pēc nedēļas būs nākamā tiešraide no Ņujorkas, un tur dziedās Elīna Garanča. 

Tā es mēģināju šos visus izcilos stāstus apkopot un vienā brīdī sapratu, ja tas būs viens zinātniski akadēmisks materiāls, daudzi to nelasīs. Bet es gribēju, lai pēc iespējas vairāk cilvēku šo grāmatu izlasa. Man bija svarīgi, lai latvieši beidz īdēt. Mēs patiesībā esam unikāla tauta. Es izdomāju to ielikt trakā stāstā, ar detektīvu, ar humoru, ar mīlestību. Īstenībā es gaidīju, ka kāds cits to izdarīs, bet, tā kā neviens nedarīja, tad nodomāju, ja neviens nedara, tad kādēļ es to nevarētu izdarīt. Rakstīt es mācēju. Es biju strādājis Latvijas Televīzijā ziņu dienestā. Mācēju izdomāt sižetu, noformulēt domu. Piedevām jaunībā, studējot universitātē, es paralēli strādāju Latvijas Televīzijā literatūras un mākslas redakcijā. Man bija iespēja iepazīties ar tā laika radošajiem cilvēkiem un redzēt, kā viņi strādā. Ar latviešu patieso inteliģences ziedu es iepazinos astoņdesmito gadu beigās deviņdesmito gadu sākumā. Tur bija ļoti inteliģenti cilvēki, kurus līdz pat šai dienai es ļoti cienu. 

Tā es to visu saliku kopā un ķēros pie rakstīšanas. 

Tava grāmata kļuva par bestselleru. Līdz ar to Tu padarīji slavenu Otto Ozolu. Tu kā Mārtiņš Barkovskis padarīji slavenu Otto Ozolu? Kā tas bija?

Mani atšifrēja uzreiz. Latvija ir maza. Es to pseidonīmu izvēlējos tikai tādēļ, ka kā jau katram normālam cilvēkam man ir gana stipra paškritika un iekšējā cenzūra. Latvietim ir tā lieta «ko par mani padomās». Pieņemot pseidonīmu, es varēju nolikt malā šo «ko par mani padomās» un kļūt brīvs.

Kas bija Tavas grāmatas veiksme?

Tas pats, kas Tev. Labs nosaukums. Nosaukums ir puse no panākuma. Nu un arī tas oriģinālais piegājiens, ka neviens Latvijā iepriekš nebija iedomājies, ka par vēsturi var rakstīt viegli un ar humoru. Ā, meloju. Vēl iepriekš Anšlavs Eglītis. 

Grāmata Latvieši ir visur vairāk ir kā laika liecība. Mēs dzīvojam unikālā laikā un reti kad to saprotam un novērtējam. Ja mēs paskatāmies laika posmu no 1990. gada līdz 2010.gadam – mēs esam no Padomju Savienības aizceļojuši uz Eiropas Savienību. No vienas pilnīgi kreizī sistēmas uz pavisam citu – mēs esam ieguvuši iespēju ceļot. Tā ir viena pāreja. Bet ir vēl viena pāreja notikusi – mēs no analogās pasaules esam pārceļojuši uz interneta pasauli. Ja es deviņdesmitajā gadā kādam teiktu, ka man kabatā līdzi būs minidators, kas ir četras reizes jaudīgāks nekā pirmais pavadonis uz Mēness, un tas sekundes tūkstošdaļās sazinās ar sešiem kosmosa pavadoņiem, lai visu laiku noteiktu manas GPS koordinātes, kurš man ticētu.

Mēs dzīvojam apbrīnojamā laikā, un man šķita svarīgi nofiksēt šo pārejas periodu. Ja paiet 25 gadi, mūsu atmiņa sāk izbalēt. Līdz divdesmit gadiem tu vēl normāli atceries, bet pēc tam reāli sāk izbalēt. Kad es rakstīju grāmatu, kopš PSRS sabrukuma vel nebija pagājuši 25 gadi. Tāpēc man bija svarīgi nofiksēt šo laika liecību vēl no svaigām atmiņām. 

Tev ir arī citas grāmatas. Kā tās top? Kur Tu ņem ideju un kā Tu zini, ka tieši par šo tēmu Tu rakstīsi?

Visam apakšā vajag stāstu. Lielākā problēma ir radīt labu stāstu, lai būtu interesanti. Tur jābūt mīlestībai, tur jābūt humoram, tur jābūt notikumiem. Grāmatai pēc savas būtības ir jābūt kā ļoti labam seriālam. Lai, izlasot vienu nodaļu, tev gribas ķerties klāt nākamajai nodaļai. Svarīgi, lai tu vari smaidīt, lai vari līdzpārdzīvot. Tas ir milzīgs izaicinājums – radīt šādu stāstu.

Es strādāju tā – es eju pa ielu un mēdzu telefonā piefiksēt kādu ideju vai frāzi. Es fiksēju situācijas. Es būvēju. Tas ir diezgan pamatīgs būvēšanas darbs.

Cik ilgā laikā top viena grāmata?

Kā kura. Grāmatai Latvieši ir visur materiālus es vācu gadiem, lai pēc tam tos saliktu kopā. Bet nu grāmatai vajag apmēram gadu. Galvenais ir dabūt to pareizo dzirksti.

Ko Tu darīji, līdz kļuvi par grāmatu autoru un publicistu? Tev taču bija veiksmīga karjera arī pirms tam. Un kādēļ notika šī maiņa vai pagrieziens Tavā profesionālajā darbībā?

Es strādāju televīzijā ziņu dienestā. Studēju Juridiskajā fakultātē Latvijas Universitātē. Pēc tam es padsmit gadu strādāju dažādu starptautisku kompāniju atbildīgos amatos. 

Starptautiskas kompānijas ļoti daudz investē darbiniekos, un viena no šīm kompānijām mani nosūtīja uz Kopenhāgenu mācīties stratēģisko analīzi un plānošanu. Tur es apguvu veidu, kā domā megakorporācijas mūsdienu pasaulē. Iepazinu, kā domā globālās biznesa haizivis. 

Tev pēc tā bija viegli atgriezties Latvijā?

Nav forši dzīvot haizivju akvārijā. Materiālā ziņā tā gan bija baigā nolaišanās uz zemes, bet, no otras puses, tā ir brīvība. Kas ir biznesa korporācijas? Tā ir mašinērija. Tu tur esi skrūvīte. Jebkurā brīdī tevi var izmest ārā. Tev ir jāpakļaujas komandām. Īstenībā tā ir armija ar baigo disciplīnu. Tur tu esi modernais vergs. Tu kalpo nezin kam. Tev it kā maksā labu naudu, bet tu visu laiku tiec turēts stresā, ka tevi var izmest ārā. Tā var dzīvot kādu laiku. Bet man kā latvietim tas piegriezās. Es domāju, ka mums pašiem ir jābūvē savas impērijas. Mums ir jāpārtrauc kalpot kaut kādiem anonīmiem ārzemju kungiem, kas mūs var smalkākā vai mazāk smalkā veidā dancināt pēc savām iegribām un vairot savas bagātības.

Tu tik daudz esi pētījis latviešus. Kas ir tas, kas traucē latvietim sajust pašapziņu un augt tik tālu, cik mēs gribam?

Pašcieņas trūkums. Kāpēc somi uzvarēja Ziemas karu? Tehniski militāri īstenībā viņi zaudēja, bet morāli viņi uzvarēja. Viņi nosargāja savu brīvību, neatkarību. Tāpēc, ka viņiem bija tā īpašība, ko somi dēvē par sisu. To nevar iztulkot, bet, aptuveni runājot, tas ir – stipras iekšas, pašcieņa, mugurkauls, spītīgums, neatlaidīgums, viņi neskrien ar pieri sienā, bet izdomā, kā sadauzīt sienu. Neatlaidība, izturība. Mērķtiecība un zināmā mērā spītība. Soms nekasās ar kaimiņiem, viņš nelecas, bet viņš arī neļaus sev nodarīt pāri. Viņš zolīdā veidā tev pateiks: «Tinies projām. Te ir manas mājas, te ir mana kārtība, un būs tā, kā es teikšu. Ja man nepatiks – es sitīšos.» Latvietim tomēr ir tā izkalpošanās lieta. Es to saucu par izlaizīt ausi. Mēs Saeimas vēlēšanās redzējām. Nu kā var kaut kāds avantūrists no Šveices atbraukt un par to naudu, ko ir izkrāpis latviešiem, mēģināt uzpirkt visādus politiķus un partijas. Tas neiet krastā. Ja reiz bija 1905. gads Latvijā un pēc kāda laika tika nodibināta Latvijas valsts, kurā tika nolemts, ka latvieši ir saimnieki savā zemē, tad mums nav jābučo ārzemnieku kungu piedurknes. Pie tā ir jāpieturas. Ja atnāk kaut kāds ārzemju avantūrists, kurš grib nozagt naudu un pēc tam par to pašu naudu mūs uzpirkt, tad viņam ir jāpasaka: «Tu tagad sēdēsi cietumā, un atslēgu mēs iemetīsim upē.» Nevis tādēļ, ka viņš ir labs vai slikts, bet lai nākamais tā neiedomājas darīt. Tev nebūs nākt uz mūsu zemi un uzpirkt mūsu cilvēkus kā lētas prostitūtas. Tev tā nebūs darīt! Šādi ieklīdeņi, avantūristi ir jābāž cietumā. Un, ja nāk viņu valsts un prasa, lai laižam viņu ārā, ir jāatbild: «Nē, mēs viņu paturēsim.» Tikai tai brīdī pārējie šādi nelieši vairs nelīdīs.

Tāpēc Igaunijā vai Somijā baidīsies iebrukt svešzemju karavīri, jo viņi zina, ka viņi sitīsies. Invāzijas gadījumā vai okupācijas gadījumā viņi šaus no katra stūra un viņiem būs ar ko šaut, un viņi pratīs šaut.

Mēs nešausim?

Šajā situācijā būs cilvēki, kas to darīs, bet viņu nav pietiekami daudz. Latvijas aizsardzības sistēma ir novājināta. Tagad gan pēdējos gados situācija uzlabojas.

Latvijā ir cilvēki ar šo somisko sisu iekšā. IR. Bet diemžēl ir arī glumie, pielīdēji un mahinatori.

Kangari?

Es pat nezinu, vai viņi ir kangari. Tas būtu par smalku vārds. Es viņus saucu par auss laizītājiem.

Ar kādām sajūtām Tu redzi, ka cilvēki aizbrauc, vai dzirdi, ka sūrojas par dzīvi Latvijā. Ko Tu tādos brīžos pie sevis nodomā? 

Manī nav nekāda nosodījuma pret viņiem. Es pats esmu bijis uz robežas, ka man gribas aizbraukt. Starp aizbraucējiem ir ļoti daudz manu labu draugu un paziņu. Man ir tikai viens jautājums – ko es vai mēs visi kopā esam izdarījuši, lai cilvēkiem nebūtu jābrauc prom. Un otrs jautājums – ko es varu izdarīt, lai viņi varētu atgriezties. Trešais jautājums – ko mēs kopīgi, neatkarīgi no tā, kur katrs dzīvojam, Amerikā, Īrijā, Krievijā vai Āfrikā, varam izdarīt Latvijas, latviešu valodas un kultūras labā.

Mana māsīca Marija dzīvo Luksemburgā un ir apprecējusies ar Hasanu. Viņiem ir divi puikas. Es nezinu, kad viņa atbrauks un vai viņa atbrauks atpakaļ uz Latviju, bet man nav ne mazāko šaubu, ka viņai Latvija ir sirdī. Mans jautājums, ko mēs kopā varam izdarīt Latvijas labā neatkarīgi no tā, vai viņa dzīvo Briselē, Luksemburgā vai vēl kaut kur. Es zinu, ka puikas un Hasans mīlēs Latviju.

Kā ir tad, ja Tu dzirdi, ka latvieši neizsakās labi par Latviju? Viņi ir dusmīgi, un viņos ir rūgtums par to, kas notiek Latvijā.

Jebkuram no mums ir jāsaprot, ka Latvija ir kaut kas daudz vairāk nekā konkrēti politiķi vai konkrēta situācija. Mums jāsaprot, ka 1918. gadā tas bija brīnums, ka varēja nodibināt Latvijas valsti. Bija šausmīgi sarežģīta situācija. Cilvēki nenobijās un nodibināja. Pēc tam Latviju uzbūvēja, atjaunojot praktiski no drupām, jo Pirmais pasaules karš Latviju bija riktīgi noplicinājis un nopostījis. Pēc tam mēs pārdzīvojām, ka cilvēki tika sūtīti uz Sibīriju trimdā, un viņi izturēja. Okupācijas laiku izturējām. Šobrīd mums ir sava valsts. Es vienmēr saku – tu nedrīksti kritizēt ne savu sievu, ne savu ģimeni, jo īstenībā tā tu noniecini un kritizē pats sevi. Tātad tu nenovērtē savas izvēles. Cieni pats sevi, un tad tevi pasaule cienīs. Ja tu cienīsi savu zemi, pārējie tevi novērtēs un cienīs. Ja tu nespēj novērtēt zemi, no kurienes tu esi nācis, kas tu esi par cilvēku? Ja necieni savas saknes, tās tev nokaltīs. Ir jāatceras, ka Latvija ir kaut kas daudz, daudz augstāks par kaut vienu konkrētu politiķi. Latvija tie ir Dziesmu svētki. Latvija nav Vējonis vai vēl kāds cits. Dziesmu svētki jau nesākas un nebeidzas ar vienu neveiksmīgu prezidenta runu, kur viņam lapiņu vējš aizpūš. Dziesmu svētki ir tūkstošiem latviešu, kas sanāk kopā un dzied. Tas ir cits garīgais līmenis. Režisors Uģis Brikmanis teica – Dziesmu svētku nedēļā mēs piedzīvojām ideālo Latviju, bet, lai to sasniegtu, mums uz to ir jāstrādā katru dienu. Visus šos piecus gadus starp Dziesmu svētkiem. 

Mēs šodien esam satikušies uzreiz pēc dievkalpojuma. Cik daudz ikdienā Tu jūti Dievu?

Vienmēr. Viņš ir visur esošs. Viņš ir vienmēr ar mani. Ja es tam neticētu, tad kāda man jēga iet uz baznīcu. Ir svarīgi uz kaut ko paļauties. Ir svarīgi ticēt. Jo tu ilgāk dzīvo, jo rūpīgāk skaties uz lietām, kā dzīve attīstās, tu saproti, ka Viņš ir blakus. Ir muļķīgi to noliegt. Ja tu to nepamani, tad tu nedzīvo ar atvērtām acīm, ar atvērtu sirdi un atvērtu prātu. Īstenībā Viņš ir žēlīgs arī tad. Es par to pat nediskutēju. Esmu to pieņēmis. Ja man jautā, kādēļ es eju uz baznīcu, tad atceros, kā mācītājs man reiz teica: «Baznīca nav svēto muzejs, bet grēcinieku patvērums.» Es tieši tā eju uz baznīcu, kā uz patvērumu.

Dažreiz ir grūti. Piemēram, priekšvēlēšanu laiks bija vienkārši ārprātīgs un emocionāli plosošs, līdz tam, ka var sajukt prātā. Aizejot uz baznīcu, tu vari mēģināt sevi emocionāli saglābt. Tu satiec cilvēkus, vienojies cerībā, mīlestībā. Tas tiešām ir patvērums. Tā ir gan lielos politiskos notikumos, gan privātās lietās. Kad tu nesaproti, kas dzīvē notiek. Kad tev nāk dažādi pārbaudījumi. Smagi pārbaudījumi. Ar ko tu vēl runāsi, kur tu liksies. Tas ir patvērums. Tas ir būtiski. Citādi, ja tev nav šī mierinājuma, daudzi tādēļ pārdeg. Jo ne vienmēr viss dzīvē ir viegli. Reizēm tu paliec viens pats. Vai arī tev šķiet, ka tu paliec viens pats. Reizēm nāk tādi pārbaudījumi, ka ir sajūta, ka ir pilnīgs izmisums, un ir sajūta, ka viss.  Ir pēdējais mirklis pienācis. Tev šķiet, ka visi no tevis ir novērsušies. Tev šķiet, ka pasaule pret tevi ir netaisna. Tad ko darīt? Ko darīt tādos brīžos? Tad vienīgais, kur tu vari meklēt patvērumu, tā ir ticība. Reizēm ir kārdinājums apvainoties uz Dievu. Tas ir tik cilvēcīgi. Reizēm tu nesaproti, ko Viņš tev grib pateikt. Bet ir svarīgi paļauties. Viņš glābj. 

Statistiski ir pierādīts, ka ticīgi cilvēki dzīvo ilgāk. Kādēļ? Tāpēc, ka viņi paļaujas, viņi dzīvo ticībā un mīlestībā.

Avots: Žurnāls ” Kā darītu Mīlestība” 2/2018 

Žurnālu variet abonēt ŠEIT.

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.