Andris Kivičs: Cilvēks grib justies labi sev atvēlētajā laikā uz šīs zemes

Foto: Lauris Livzinieks

Foto: Lauris Livzinieks

Pirmo reizi Andri satieku savas grāmatas atvēršanas svētkos. Viņš ir atvērts, sirsnīgs un tik lieliski saprotas ar cilvēkiem, ka uzreiz zinu — gribu viņu uzrunāt garākai sarunai. Tiekamies pēc pāris dienām. Es viņam uzdāvinu savu grāmatu un sarunāšanās spēli «100 jautājumi, kas meklē atbildes».  Andris nekavējoties atver kastīti ar kartītēm un izvelk jautājumu. Sasmaidāmies, ka precīzāk izvēlēties jautājumu intervijas sākumam nemaz nevar:

«Ko Tu par sevi izstāstītu, iepazīstoties ar jauniem draugiem»?

Man droši vien būtu jāpastāsta, ar ko es nodarbojos. Ka agrāk es biju profesionāls basketbolists, sportists, saistīju savu dzīvi ar profesionālo sportu, domāju, ka spēlēšu NBA. Dabūju smagu traumu un pievērsos mūzikai. Un tagad esmu arī televīzijā. Es faktiski izstāstītu, ka ar mani var runāt mierīgi, brīvi un atklāti. Esmu izpalīdzīgs, draudzīgs. Man jau liekas, ka tā čomoties ir baigi viegli.

Tev patīk klausīties cilvēkos?

Nu, godīgi sakot, tad, ja man ir interesanti. Tādēļ vienmēr jājautā tas, kas interesē, lai var klausīties atbildē. Tomēr 70 procentos cilvēki neko nepasaka. Tie ir tie Vairai Vīķei-Freibergai līdzīgie cilvēki, kas koncentrēti pasaka esenci, un tāpēc viņos ir interesanti klausīties. Kas nerunā apkārt. Tādēļ, teikšu godīgi, man ir interesanti klausīties tad, ja cilvēks ir interesants.

Kā Tu kļuvi par moderatoru? Kā Tu sāki vadīt raidījumus televīzijā?

Bija tā, ka RīgaTV24 raidījums Preses klubs bija pirmais. Tur uzzināju, ka būs jauns sarunu raidījums 1+1, un, tā kā man sarunas ļoti patīk un es parasti aizrunājos ar cilvēkiem uz ielas, es teicu, ka varētu pamēģināt. Nu un tad bija kastings, kur bija jānointervē viens operators televīzijā, un tā viņi mani paņēma.

Bija zināms raidījuma nosaukums Rampas ugunis, bija iekārtojums, bet nebija skaidrs formāts. Tikai pēc kādiem 100 raidījumiem mēs sapratām, ka raidījums atbildēs uz jautājumu «Kā?», «Kā tas ir iespējams?». Ja Pozners jautā «Kāpēc?», tad mēs jautājam «Kā?», «Kā tu to māki?», «Kā tev tas izdodas?», «Kā tu līdz tam nonāci?». Tagad esmu novadījis kādu 1000 raidījumu, bet uztrenējis tādu kā muskuli es sajutos tikai pēc kādiem 300 raidījumiem. Sarunas uzbūve ir sarežģīta lieta.

Tagad, kad Tu esi novadījis jau 1000 interviju un arī ikdienā un dzīvē tik daudz sarunājies ar cilvēkiem, vai Tev ir plus mīnus tāda bilde – kas cilvēku prātus nodarbina, kas cilvēkiem Latvijā ir svarīgi?

Ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē cilvēks grib justies labi sev atvēlētajā laikā uz šīs zemes. Vienkārši labi justies. Jebko, ko cilvēks dara, viņš dara, lai justos labi. Tādēļ viņš pērk mūzikas diskus, tādēļ viņš brauc uz ārzemēm, viņš meklē jaunas iespējas, jo viņš grib justies labi. Viņš dzer alkoholu, jo viņš grib justies labāk. Viņš meklē savu ideālo partneri, jo viņš grib justies attiecībās labi. Tas ir tas, kas cilvēkus dzen. Gūt baudu. Ļoti vienkārši. Principā cilvēka uzbūve pārāk sarežģīta nav – viņš grib justies labi. Būt pie labas veselības un justies labi.

Nu un pēc tam jau viss iedalās – kā to labo jušanos dabūt. Beigās tas izkristalizējas – dzīves draugs un darbs. Ja mēs paskatāmies uz 24 stundām, astoņas noguļam, tad ejam uz darbu, un jautājums – vai mēs tur jūtamies labi, un pēc tam mēs nākam mājās un satiekam savu dzīves draugu vai ģimeni. Un atkal jautājums – vai ar viņiem mēs jūtamies labi.

Tāpēc tas vecais teiciens, ka laimīgs tas, kas iet uz darbu ar prieku un ar prieku nāk no darba mājās, ir atbilde.

Vai Tev ir formula, kā justies labi?

Man vienmēr liek justies labi akvaparks jeb ūdens procedūras. Ja nonāc kādā krīzē vai gadījies pasākums, kur esi pārdziedājies, peldēšana, baseins ir tas, kas man ļauj justies labi. Šobrīd man ir izdevies sabalansēt, ka jūtos ģimenē labi un man patīk arī tas, ko es daru. Mūzika, raidījumi.

Privātai dzīvei un darbam ir jābūt tam, kas man patīk. Tādēļ es jūtos labi, jo šīs abas lietas man ir sakārtotas.

Tu ārkārtīgi daudz dari. Tu esi atvērts un atsaucīgs, Tu esi visā iekšā, bet saki – kā Tu nofokusējies uz šeit un tagad? Kā Tu tiec pie tā, ka dari pa īstam?

Es mēģinu darīt katru nākamo lietu. Es nedomāju, ka rīt man ir koncerts, kuram vēl nav salikta dziesmu secība, bet es to darīšu divas stundas pirms koncerta. Es tagad nedomāju par to. Agrāk es būtu sācis to darīt nedēļu iepriekš un pārdzīvojis, bet tagad ir mūsu saruna un es nedomāju par to, ko es vakarā darīšu mājās. Tad, kad būšu mājās, es domāšu, vai es jūtos labi, vai man aiziet paskriet krosiņu. Respektīvi – darīt katru nākamo lietu. Vienīgā recepte, kā nedzīvot nākotnē, ir nedomāt visu laiku uz priekšu.

Tas nozīmē, ka var vadīt savu prātu?

Var. Var. Es to iemācījos, kad man sākās veģetatīvās distonijas pazīmes. Pārstrādāšanās dēļ man sākās sirds pārslodze, es sāku svīst, man trūka elpas. Domāju, ārprāts, kas tagad būs, vai es nomiršu?! Un tad es sapratu, ka tā ir maza lēkmīte. Un es uz to paskatījos – nu… ok, kas tur tāds. Ko tu te ņemies?! Un mani tas pameta uz visiem laikiem. Tāpēc, ka es vienkārši sapratu, kas notiek. Es sapratu, ka var sevi vadīt.

Domas, kas ienāk prātā, – tas ir lielais jautājums, no kurienes tās nāk. No zemapziņas, no kosmosa. Es zinu, ka ir tāda zinātniece Tatjana Čerņogorska, kas pēta smadzenes 65 gadus. Viņa saka, ka pēdējais atklājums ir tāds, ka galvā ir nevis objekts, bet subjekts un ka smadzenes ir pašas par sevi un liek mums domāt, ka tas ir mūsu.

Tu tam piekrīti?

Es nezinu. Viņa pēta smadzenes 65 gadus. Viņa saka, ka tas ir subjekts. Ka viņš pieņem lēmumu, pirms tam ko prasa. Viņa teica – ja kāds jums stāsta, ka viņš zina, kas notiek cilvēku galvā, tad ziniet, ka viņš melo.

Protams, man arī nepatīk, ja es vakarā eju gulēt un man domas šaudās pa galvu, un no rīta, kad pamosties, jau atkal kāda stulba doma ienāk prātā, bet es esmu sapratis, ka baigi labā lieta tomēr ir sports. Pirms gulētiešanas stundu izbraukt ar riteni, kārtīgi izelpoties, uzmīties tā ātrāk, lai riktīgi uzsit pulsu, un visa tā izelpošanās, sportošana un ķermeņa izsišana no tā mierīgā ritma daudz dod. Stunda fiziskas slodzes nodrošina tev enerģiju nākamai dienai vai pat divām.

Es to saucu par sazemējumu.

Jā.

Skrienot vāveres ritenī, tu kaut kā pazaudē sevi, bet, ja atrodi veidu, kā sazemēties, tad kļūst mierīgāk un labāk.

Bet ne visiem tas miers ir labs. Man, piemēram, brīvdienas nepatīk. Man tas miers, tāda gulēšana un  laiskošanās neder. Man interesē ņemšanās. Es tikko uzrakstīju jaunu dziesmu, iedevu Roberto iedziedāt, un man tagad interesē, kā aizies. Man patīk tā nestresainā ņemšanās, ka tu dari, ir forši, ar tādu pozitīvu attieksmi. Ka nav to negatīvo emociju.

Bet par to mieru. Ja tu esi ziemeļos, kapitālismā, tu nemaz nevari to mieru dabūt. Man liekas, ka tā ir ilūzija, tāpat kā laime. Tev var būt tāds laimes uzplaiksnījums, bet dzīvi pavadīt tu vari tādā apmierinātības sajūtā. Tāpat ir ar to mieru. Ir forši, ja ir izdarīts darbs, koncerts nospēlēts, un tad mājās ieej vannā un ir tāds miers, bet, ka es pieceltos no rīta un man būtu tāds totālais miers, principā tu esi visu sasniedzis. Un tad tādā mierā sēdi, un nekas nenotiek dzīvē.

Kā Tu domā, vai sievietēm un vīriešiem ir atšķirīga dzīves uztvere?

Es domāju, ka jā. Ka sievietei vienmēr ir plāns. Večiem nav. Protams, ir ļoti dažādi vīrieši un ļoti dažādas sievietes, bet skaidrs, ka sievietei ir plāns.

Nu, pirmkārt, ārpus visām reliģijām, es ticu tam, ka sākumā bija daba. Pirms islāma, pirms kristietības, pirms visa šī bija daba. Un sievietei kā mātei ir jābūt plānam. Viņai ir jāštuko, kā aizsargāt bērnus, un vīrietim nav ko apvainoties, ka sieviete sākumā skatās uz viņu kā uz potenciālu tēviņu, kā uz savu bērnu tēvu. Vai viņš ir spējīgs aizsargāt ligzdu, plus vēl atnest mājās ko ēdamu. Tas ir pilnīgi normāli, tā ir daba. Līdz ar to, protams, ka ir atšķirīgi.

Vienīgi tagad ir laikmets tāds, ka nevis piesātināta cilvēka dzīve un garīgais komforts ir vērtība, bet tomēr mēs esam tik primitīva sabiedrība, ka mēs lūram viens uz otra mašīnām. Ar ko brauc, ko velk mugurā, un tā. Un tas uzliek večiem to stulbumu, ka viņi kapā piķi, nesaprotot īsti, kam, un nejūt par to gandarījumu. Vispār… laikmets ir sarežģīts.

Ja mēs tā mierīgi paskatāmies, nereāli jocīga ir pasaule.

Tu domā tagad vai agrāk?

Tagad. Tagad, kad viss ir vienā tīklā, ka viss ir aizsniedzams, ka it kā visi zina visu. Man fāters saka: «Man par tevi ienākušas ziņas no drošiem avotiem,» — un, protams, es zinu, ka viņš Delfu izklaides sadaļu lasījis. Cilvēkam ir internets, un viņš domā, ka viņam vienīgajam ir internets. Ka viņš šodien ir uzzinājis baigo jaunumu. Visi zina visu. Arvien mazāk ir cilvēku ar bagātu personīgo pieredzi, jo aizvien vairāk skatās ekrānā. Man ir ļoti daudz paziņu ap gadiem 20, 25. Viņi visi visu zina, bet ar viņiem pašiem nav noticis nekas. Bet zina viņi visu.

Vīriešiem ir, protams, savādāk. Pati daba ir ielikusi dažādas šīs lomas.

Vai Tev ir svarīgi, lai sieviete ir sievišķīga? Ko vispār nozīmē sievišķība?

Man patīk tas teiciens, ka ideālais pāris ir tāds, kur sieviete liek justies vīrietim vīrišķīgi, bet vīrietis sievietei sievišķīgi. Protams, ja dzīvo kopā ar sievieti, tev gribas dzīvot kopā ar kaut ko savādāku nekā tu. Ar savādāku enerģiju. Lai nav tā vīrišķā enerģija. Lai vairāk ir tā sievišķā. Uz sievietes trauslumu izceļas vīrišķais raupjums un tā vīrišķīgā daba. Un tur ir tas skaistums.

Kaut gan es lasīju vienu Valda Atāla interviju, kurā viņš ļoti interesanti pateica, ka visilgāk dzīvo tās ģimenes un tie pāri, kur vīrietis ir nedaudz sievišķīgs un sieviete ir nedaudz vīrišķīga. Ka sieviete ir tā, kas ar krampi, un džeks saka: «Ok, izdarīšu.» Un tā arī ir. Arī es to esmu novērojis.

Es esmu diezgan sievišķīgs. Esmu mākslinieks. Un mana sieva Madara ir stingra. Tādēļ, jā, es piekrītu.

Tā ka tas nemaz nav tik viennozīmīgi, ka vissievišķīgākā pasaules sieviete būs laimīga ar vīrišķīgāko vīrieti. Bet ir jābūt sievišķīgai. Protams, ka patīk sajust to atšķirību starp dzimumiem.

Nu patīk, patīk tas trauslums.

Vienīgi daudzi veči iekrīt, ka tu nezini, vai ar to cilvēku, ar ko tev ir seksuālā pievilcība un kaisle, vai ar viņu var padzīvot kopā.

Kā atpazīt to īsto, ar kuru var?

Nevar. Tur tas ārprāts, tāpēc cilvēki šķiras. Jo viņi tai brīdī, kad dzer šampi uz jahtas un dejo diskotēkā, un mīcās pa dīvānu mājās pie svecēm, nezina, vai varēs padzīvot kopā tad, kad piedzims bērns. Vai viņi ir gatavi. Ļoti daudz meiteņu ielido uz to, ka džeks ir baigais ainu uzbūrējs. Viņš ir rozā kreklā, pārsmaržojies un uzbur viņai skaistās dzīves bildi, bet viņš ir pilnīgi nelietojams tādā rutīnas dzīvē un ikdienā, kur sākās atbildība, grūtības un rūpes. 50 procenti vīriešu nespēj tādā režīmā funkcionēt, jo tas ir grūti.

Faktiski tā ir loterija, ka cilvēki paliek kopā. Ka izrādās, ka ar to meiteni, ar kuru naktī ir labi, ir labi kopā arī celties, audzināt kopā divus bērnus, tīrīt dibenus, vārīt ēst, mazgāt, likt vannā, ņemties un pelnīt piķi. To mēs attiecību sākumā nevaram zināt nekad. Tas ir tas īstais mīlestības pārbaudījums. Ka mēs kopā esam arī reāli grūtos brīžos. Es domāju, ka pirms kāzām tomēr vajadzētu kaut kādām grūtībām iziet cauri. Bet nu… kā tad speciāli lai to uzorganizē.

Tev aug dēls un meitiņas. Vai Tu kā tētis viņus audzini dažādi? Dēlu vīrišķīgāk, meitas maigāk?

Nu teiksim tā. Dēlu es audzinu par 50%. Viņš dzīvo pie mammas.

Bet tik un tā – kas ir tas, ko Tu viņam gribi nodot kā tētis?

Es viņam gribu nodot to, ka pasaule ir nežēlīga, to vada konkurence. Es esmu pret Valdorfa skolām, jo no sākta gala pilnīgi viss tiek vērtēts. Man tikko pazīstama meitene gribēja iestāties Dzirnās, un tur viņas vērtē, un tika divas no 20. Un tu satiec cilvēku un vērtē, kā viņš izskatās, kā viņš runā, kāds viņam domu gājiens. Respektīvi, ka dzīve ir diezgan nežēlīga, tādēļ būtu labi, ja tev būtu kādas kvalitātes dzīvē, lai tu būtu kopts, lai tev būtu laba izglītība, lai tu būtu fiziski attīstīts, jo būs jārukā. Dievs dod, ka tu darītu to, kas tev patīk, bet nu… es viņam izstāstu par dzīvi. Ja negribi dzīvot trūkumā un skatīties Rīgas Dinamo tikai televīzijā, tad ir jābūt izglītībai.

Gribas, lai viņš spēj priecāties par dzīvi. Es gribu, lai viņš iemācās kādu mūzikas instrumentu, jo katru reizi, kad tu paņem mūzikas instrumentu, tu momentā pārslēdzies uz citu pasauli. Kad tu muzicē, tu atrodies citā dimensijā.

Es būtu priecājies, ja man bērnībā kāds būtu pastāstījis bišķīt vairāk par cilvēku dabu. Bet maniem vecākiem nebija to zināšanu.

Bija padomju laiki.

Jā, padomju laiki. Bet principā, ko es esmu sapratis, vissvarīgākais ir pazīt cilvēkus. Tavu dzīvi noteiks tas, kā tu satiec ar citiem cilvēkiem. Cilvēki izmainīs tavu dzīvi.

Un meitiņas?

Nu meitiņas, galvenais, lai ir veselas un skrien, un ir laimīgas.

Vai meitām Tu šo visu neteiksi?

Nē, nu es stāstīšu.

Interesanti, ka mēs raidījumā runājam ar sievietēm ap četrdesmit, 95 procentiem tēvi neko nav stāstījuši. Pusei no viņām ir bijis pārsteigums, ka sākas mēnešreizes. Arī mammas neko nav. Nu vispār tie senči apmēram tā – paēdis, apģērbies, un ko tu vairāk gribi. Es par to esmu šokā. Ka tēvi viņām neko nav pastāstījuši par džekiem, par džeku domāšanu.

Bet ko Tu pastāstītu par džekiem?

Pirmām kārtām, lai skatās uz darbiem, nevis klausās uz vārdiem. Mēs jau karinājām makaronus normāli, bet tā, kā tagad čaļi karina makaronus, tas ir neaptverami. Ļoti daudzi uz to dzīvo. Uzbur visu laiku ainas, un «tūlīt jau viss būs». Respektīvi, skatīties uz rīcību, nevis uz vārdiem.

Otrām kārtām mans uzdevums ir parūpēties, lai viņas vispār nenonāk kontaktā ar kaut kādiem idiotiem. Es viņām mācīšu, lai viņas domā arī ar prātu, ne tikai ar sirdi.

Man pašam. Visas manas pieredzes ir patiesas, līdz ar to es pieļāvu visas iespējamās kļūdas gan dzīvē, gan uz skatuves. Piedevām tajā brīdī es esmu absolūti pārliecināts, ka es daru ideāli pareizi. Protams, vēlāk izrādās savādāk.

Bet varbūt, ka tā ir cilvēka dabiskā augšana? Mēs jau nemācāmies no tautas dziesmām vai sakāmvārdiem «Visi man labi bija, ja es pati laba biju».

Tagad būtu jāsaka – ļoti daudz skauģu bija, ja es pati laba esmu.

Man patīk tāds dziedātājs Džonijs Kešs. Viņš pats bija kā miljonārs un turīgs džeks, bet viņš visu laiku dziedāja par realitāti un atļāvās atzīmēt dzīves ēnas puses, kuras mēs gribam ignorēt.

Skaidrs, ka meitām gribēs kāds uzmākties, un es viņām izstāstīšu, kas tiem čaļiem paurī notiek, ka viņi tur neko nedomā, tie ir hormoni un tā. Viņas zinās, kā sevi aizsargāt. Viņas abas ies karatē. Protams, ka viņām būs dzīves pieredzes, bet es negribu, lai viņas nonāk galējībās. Es viņām mācīšu cieņu pašām pret sevi.

Cilvēki Latvijā nejūtas vērtīgi. Viņam neliekas, ka viņš ir kaut kas vērtīgs. Tāpēc viņš nerūpējas par savu veselību, lieko svaru, «ko tad es?» utt. Amerikāņi jūtas nenormāli vērtīgi.

Kur ir tā atšķirība?

Vēsturē. Viens karš, pēc tam ir otrs karš. Visu laiku tu zini, ka te kāds ies pāri. Tev visam ir jāpielāgojas. Tu nezini, no kura stūra būs sitiens. Teiksim – mana mamma dzimusi 1946. gadā, un vecmāmiņai tur nebija nekādu domu «meitiņ, es tevi mīlu», «tu būsi Latvijas prezidente» vai «tu sasniegsi visus savus sapņus». Pirmais bija, ko ēst un kur gulēt, lai visi ir tīri. Kādas mīlestības izpausmes? Un pēc tam tiem, kas ir mūsu paaudze, tās mammas jau atkal nezināja, kā to mīlestību izrādīt.

Mēs tagad mainām. Mēs laužam tradīcijas, un mēs saviem bērniem dodam mīlestību. Sakām, ka viņi būs labākie. Ka viņi var sasniegt savus sapņus.

Es to uztveru kā vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem – pārlauzt to savas dzimtas karmu: mans  fāters nebija savu tēvu redzējis. Mans fāters ar izšķīrās, kad man bija septiņi gadi. Kiviču dzimtā nekad nav bijusi pilna ģimene ar bērniem, ka viens par otru rūpējas. To es uzskatu par savu galveno uzdevumu – aizsākt šādu tradīciju.

Mainīt dzimtas karmu?

Jā, mainīt dzimtas karmu. Protams, ka viss nāk caur pūlēm. Protams, ka varēja divdesmit reižu pie grūtībām notīties. Bet es esmu tāds džeks, ka man nevar dot brīvību. Mani vajag tomēr kaut kā ierobežot.

Bet par to pašapziņas tēmu. Kāpēc Latvijā cilvēki nesmaida? Tādēļ, ka cilvēki ir norūpējušies par pamatvajadzībām. Paēst. Apģērbties. Samaksāt par dzīvokli. Viņi visu dzīvi domā par pamatlietām. Vairums nevar pacelt galvu uz gleznām, uz mākslu, uz kultūru, klausīties labu mūziku, lasīt labas grāmatas.

Kā to mainīt?

Ar laiku. Nu tagad jau kaut kas mainās.

Es par pamatvajadzībām vairs nedomāju. Es arī daudz strādāju, bet ir skaidrs, ka ēst ir ko un mugurā vilkt ir ko, līdz ar to es varu jau vairāk domāt par mākslu, par mūziku, kur varētu aizbraukt, kur ko redzēt, ko apskatīties, bagātināties. Man ļoti žēl to cilvēku, kas piedzima kādā 1950. gadā un nomira 1987.  Neko neredzēja labu.

Mums tagad ir iespējas. Mums ir iespēja to visu mainīt.

Es par šo laiku saku – gadu simtiem un tūkstošiem cilvēce ir attīstījusies caur bailēm. Baidoties no soda. Tikai tagad mēs mācāmies izdarīt izvēli caur mīlestību. No rīta mosties tādēļ, ka ir brīnišķīgi. Ej uz darbu, jo ir daudz ideju, ko īstenot. Nevis tādēļ, ka – ja tu neiesi, tad nebūs naudas un nebūs, ko ēst. Un tā pāreja notiek ļoti lēni.

Ar mīlestību jau ar nav tik viegli. Mēs zinām, kur nopirkt mašīnu, kur satikt meitenes, bet… kur var dabūt mīlestību.

Viena daļa mīlestību iztēlojas. Viena daļa izdomā.

Tas džeks tev atstieps mājās trīs mamutus, ja tu viņam pateiksi, ka viņš ir labākais pasaulē. Bet mūsējās tikai zāģē.

Vai Tu esi pamanījis, ka sievietes ļoti daudz apmeklē kursus un seminārus un ļoti daudz mācās. Vai Tev kā vīrietim ir svarīgi, lai sieviete mācās un pilnveidojas?

Protams. Tā ir garīgā pasaule. Tas ir darbs ar sevi. Man gribētos, lai veči arī vairāk mācās.

Lai gan man ir sajūta, ka 85 procenti tā pa īsto nemaz neaizdomājas savas dzīves laikā. Ka domā tikai par pamatvajadzībām. Uz to taču viss strādā. Trakās dienas, un tā.

Cik tad ir to cilvēku, kas domā: «No kurienes mēs radāmies?», «Kas ir laime?», «Kā var izmainīt savu domāšanu?». Lielākā daļa – «Man, lūdzu, kartupeļus frī, četras cūkas kājas un lielo alu.»

Un ir cilvēki, kuri lasa, kuriem interesē. Es vakar gāju gar grāmatnīcu un nopirku filozofijas kopsavilkuma grāmatu. Man gribas zināt, ko tas Aristotelis ir teicis, man interesē. Es gribu orientēties filozofijā.

Bet 2010., 2011. gadā man tas bija vienalga. Galvenais ar čaļiem iekapāt alu, aiziet uz maksimāli daudz končiem, dzīvo vienreiz, ejam, peldamies, pasūc aliņu, uzspēlē volejbolu.

Varbūt tie četrdesmit gadi dara savu?

Nu jā. Bet man liekas, ka tas virspusējais apnīk. Nu cik tu ilgi skatīsies to TV. Tāpēc jau tā mūsdienu sabiedrība ir depresīva. Pie ģimenes ārstiem katrs trešais cilvēks prasa antidepresantus. Jo izrādās, ka lielākā daļa Rietumeiropas, sasniedzot konkrētu materiālo stāvokli, nejūtas tā, kā viņi bija cerējuši.

It īpaši padomju laikos dzimušam cilvēkam liekas, ka – balts ādas dīvāns, liels televizors, kaut kas džipveidīgs pie mājas, un var aizbraukt uz Kanāriju salām – tā ir tā izdevusies dzīve. Un pēkšņi tu saproti, ka tā nav. Un tad tu saproti, ka ir jāmeklē sevī.

Es agrāk domāju, re, kāds es malacis, ka rūpējos par bērniem un daru to un to.

Bet tikai tagad es daru visu sevis dēļ. Es pērku puikam botas vai vedu meitiņas kaut kur sevis dēļ. Tīru māju, nomazgāju traukus, aizeju dziesmiņu sacerēt… sevis dēļ. Lai man būtu tīra izlietne. Lai man būtu tīrs dzīvoklis. Lai man būtu pašam labāk.

Man patīk teorija par četriem līmeņiem. Pirmais līmenis – visu sev. Otrais – visu sev un drusku dod citiem. Trešais, ka tu dod prom un domā, kāds es esmu malacis. Un ceturtais – tu dod prom, jo tev ir un tā ir jābūt.

Pārsvarā jau cilvēki brauc pa pirmo līmeni. Maksimāli daudz sev, sev, sev. Dzīvo, jūt, ka sāta nav, viss sāk dzīvē atkārtoties, un, ko darīt, nezina. Daži sāk interesēties par ezoteriku, astroloģiju.

Vai Tu atceries to brīdi, kad Tu reāli saprati, ka vari dzīvot tā, kā Tu to gribi? Ka Tu esi savas dzīves saimnieks.

Pavisam nesen. Jo es vienmēr esmu bijis vienīgais pelnītājs visās ģimenēs un attiecībās. Man vienmēr bija jādomā, lai tās naudas pietiek. Bija daudz, bet bija arī lieli tēriņi, un man bija vienmēr viss jāmaksā. Un mani tas uztrauca.

Tikai tagad ir tā, ka es varu arī tiešām kaut kādus darbus atteikt. Respektīvi, tas finansiālais ir tā nokārtojies, ka var par to tik daudz nedomāt. Tagad es varu bez sirdsapziņas pārmetumiem no rīta līdz vakaram lasīt grāmatu. Bez stresa par to, kas tagad būtu jādara un kur jāskrien.

Bet vai tas, ka Tu esi tas vienīgais pelnītājs, vīrietim nedod arī tādu labu sajūtu?

It kā jā. Ja ir tā, kā tagad, kad paliek pāri. Bet man bija tā, ka vienalga, cik es nopelnīju, es pamanījos iztērēt.

Nu es jau gan arī apģērbu vairākas meitenes no galvas līdz kājām. Un beigās… Zin’, ko viņas man pasaka? Es taču tev neprasīju. Tu pats teici – mīļumiņ, re, cik smuki zābaki vai mētelītis. Tā ka pārāk labam ar nevajag būt.

Bet tagad ir tā, ka viss ir tā jēdzīgi. Tur televīzija un mūzika, un pasākumu vadīšana. Ir laiks palasīt grāmatas un divreiz trīsreiz gadā kaut kur aizbraukt. Un nav baigi jāiespringst, vai tas nākamais gabals aizies.

Es tomēr ļoti saistu materiālo stāvokli ar to labo jušanos vīrietim. Es esmu mēģinājis, bet es nevaru kaut kādā tur gadjužņikā, esmu mēģinājis līmēt kaut kādas jocīgas tapetes, karināt lampiņas pie sienām un ūdenspīpi stūrī, kūpināt vīraku un likt indiešu mūziku, bet nevaru. Es tomēr esmu bijis profesionāls sportists. Man ir svarīga disciplīna. Lai mums ir mērķis, uz ko ejam. Lai notiek kustība. Lai tas ir veselīgi.

Kāds Tev ir mērķis šobrīd?

Man gribētos kopā ar savu ģimeni apskatīt pasaules visskaistākās vietas. Protams, ka tur vajadzīga nauda. Tāpēc mēs arī rukājam. Bet ir arī kaifs. Man ir bijis tā, ka ir četri koncerti dienā. Nopelni lielu naudu vienā dienā, un pēc tam tiešām ir baigais kaifs. Nākamajā rītā aizbrauc uz

lidostu, iekāp lidmašīnā, neko nedomā. Piķis nopelnīts. Aizbrauc tur kaut kādā Londonā, tur pavisam cits fīlings, pasēdi kafejnīcā. Nu man tas mērķis ir tāds.

Es esmu runājis ar čaļiem no Latvijas. Piemēram, Gustavo. Viņš teica, ka savu lielāko depresiju dabūja pēc koncerta arēnā.

Ja tev ir mērķis, tad vienu minūti pēc tam, kad esi to sasniedzis, tu nesaproti, ko tālāk darīt. Jo nekur nav tik vientulīgi kā virsotnē.

Ķīniešiem esot lāsts «Lai piepildās tava viskvēlākā vēlēšanās». Nevis novēlējums, bet lāsts.

Jā. Čigāniem — «Kaut tu lepns paliktu». Visi šie teicieni velk uz tādu mērenu labsajūtu. Nu esi populārs, bet nepaliec lepns.

Tev patīk būt populāram?

Drīzāk jā, nekā nē. Bet nu ir arī ēnas puses. Agrāk nebija tā, ka es eju no rīta pa Vecrīgu, un pienāk pieci džeki klāt un saka: «Kivič, tu mums riebies.» Un tad ir jautājums — nu ko es jums esmu izdarījis.

Bet tai pat laikā ļoti daudzi raksta labas vēstules.

Mūzikā ir tā laime saņemt atzinību. Ja koncertā mums ir 18 dziesmas, tad visas tās beidzas ar aplausiem. Mums astoņpadsmit reizes cilvēki pasakās ar aplausiem. Pēc raidījuma saņemam vēstules ar domu – tas, ko tu dari, ir forši. Jā, man ir iespēja saņemt atzinību.

Bet tā atpazīstamība, tur tā lielākā problēma ir tāda, ka populārs neesmu es, bet gan kaut kāds tēls Andris Kivičs. Un viņi ar to cilvēku sarunājas, nevis ar mani. Es jau uz sevi skatos publiskā telpā it kā no malas, bet iedomājies, kā ir kaut kādiem Bekhemiem. Nu ir jāieiet tā publiskā Bekhema tēlā, jāpagrozās un tad jānāk atpakaļ tajā normālajā Bekhemā.

Man ir bijis tā, ka pie bērnudārza es izkāpju ārā no mašīnas, pienāk sieviete un saka: «Kā tu man, Kivič, riebies. Ieslēdzu televizoru, tu man acu priekšā, ieslēdzu radio, atkal, atveru žurnālu, tur arī. Es vienkārši nevaru tevi izturēt.» Es domāju, es viņai neko neesmu izdarījis. Nekad neesmu saticis. Tad tu tā paliec uz pauzes.

Kādam es iemiesoju visus džekus, kas aiziet no ģimenes.

Tas nekas, ka es gadu pirms tam mocījos un vēl gadu pēc tam. Tas bija nenormāli grūts lēmums, bet dzeltenā prese uzraksta apmēram tā: «Pamodās otrdienas rītā un izlēma… moš no ģimenes aiziet.» Tas viss ir drausmīgi sarežģīti, kas no malas izskatās vienkārši.

Līdz ar to tie atpazīstamie cilvēki, viņi it kā iemieso sevī tos simbolus, kas sabiedrībā notiek. Man vienu periodu bija sajūta, ka es vienīgais Latvijā dzeru un vienīgais šķiros. Ka vienkārši viss Latvijā izdzertais alkohols ir uz mani.

Lūk, tam neviens nesagatavo. To neviens normāls cilvēks nevar iedomāties, kā ir, ka par tevi ir 1500 negatīvu komentāru. Ka cilvēks, kuru tu nekad neesi saticis, kuram neko neesi nodarījis, par tevi izsakās negatīvi. Tad tu tikai vēlāk saproti, kas tas ir.

Tu lasi komentārus?

Nu agrāk es, protams, lasīju. Bet viss mainījās, kad uzzināju, ka komentārus raksta 1—4 procenti cilvēku. Četri cilvēki no simts un, kā likums, negatīvi noskaņotie. Bet tu jau to nezini. Re, kur ir raksts un, re, ko cilvēki saka.

Tev ir vienreizēja dziesma Paldies. Es klausījos un domāju, ka tā ir viena laimīga cilvēka himna vai paraugstunda. Cik Tavā dzīvē nozīmīga ir pateicība? Cik bieži Tu paskaties debesīs un pasaki paldies.

Es cenšos katru rītu to izdarīt, bet, ja es aizmirstu, tad jūtu, ka kaut kas nav riktīgi. Ja es sāku uztvert lietas pašsaprotami, tad sev saku – vecīt, stop, stop, stop.

Ja ir ģimene, ir ko darīt, ir veselība. Es nedzeru jau pusgadu ne piles. Tas man ir lielākais laika posms kopš 2002. gada. Un tas ir svarīgi.

Es ticu enerģijām. Es esmu skeptisks pret ezoteriku, bet tai enerģijā kaut kas ir. Jo, ja tu esi iemīlējies un ej pa ielu, tev ir pilnīgi vienalga, vai līst vai snieg, pilnīgi

vienalga, ko citi par tevi domā, tev neinteresē citu cilvēku panākumi, tev nekas neskauž, tu esi iemīlējies un laimīgs. Tātad tas ir kaut kāds psiholoģisks stāvoklis, un tas ir iespējams, ka tu esi apmierināts ar sevi un tev visi cilvēki ir labi. Un Latvija ir skaistākā zeme pasaulē tikai tāpēc, ka esi iemīlējies. Enerģijām es ticu. Ja tu dod labu, tad Tev arī labs nāk atpakaļ. Pārējais viss dzīvē man liekas, ka ir iedzimtība, dzīvesveids, pieliktās pūles ārpus komforta zonas un darbs ar sevi.

Ja es no rīta pamostos un noskrienu pusstundiņu, ieeju dušiņā, izdzeru kafiju, man JAU ir labs garīgais. Es šo rituālu zinu un piekopju. Es zinu, kas man liek justies labi. Tas ir darbs ar sevi. Bet bez darba un bez ieguldītajām pūlēm neticu, ka kāds būtu caur lūgšanām nopelnījis naudu. To neesmu dzirdējis.

Kas ir veiksme?

Veiksme ir, ka tu esi savā labākajā formā, īstajā vietā un īstajā brīdī. Es esmu 50/50 piekritējs. Viss ir puse uz pusi. Piecdesmit procentus mēs zinām, un puse ir tas noslēpums.

Tu savos raidījumos ļoti bieži cilvēkiem jautā, vai viņi tic Dievam. Vai Tu tici Dievam?

Skatoties uz manu dzīvi, ir vairākas epizodes, kur man šķiet, ka Kāds ir piedalījies, bet, skatoties uz norisēm pasaulē, man šķiet, ka Dievs ir pasauli pametis. Dienā četrdesmit tūkstoši bērnu mirst badā. Lasīju ateistu tēzes, un viņi jautā: ja Dievs ir visvarens, kādēļ viņš to nemaina? Un, ja Viņš ir visvarens un to nemaina, vai Viņš ir labs.

Pārāk daudz kas uz planētas ir tāds, ka liekas, ka Viņš šeit vairāk nepiedalās. Man gribētos, ka ir, bet nekas par to neliecina.

Bet Visuma radīšana?

Es domāju, ka tikpat labi tā var būt sakritība un evolūcijas rezultāts. Es esmu skeptisks. Man vairāk par savu labsajūtu interesē patiesība. Man nav skaidrs, kā var būt, ka izveido ko tādu un pēc tam pamet to. Man nav skaidrs, kādēļ Dievam vajadzēja tos savus fanus sadalīt tik daudzās nometnēs, kas viens otru apkaro 7000 militāros konfliktos.

Kur tad ir tā izvēles brīvība? Tu vari izvēlēties savus vecākus? Savu dzimumu? Valsti, kurā piedzimt? Tev nav nekādas izvēles brīvības. Kāda tev ir izvēles brīvība, ja tu piedzimsti Ziemeļkorejā vai ja tu piedzimsti ar HIV?

Mēs varam izvēlēties, vai ēst ceptus vai vārītus kartupeļus, braukt ar mašīnu vai paņemt taksi, bet lielos vilcienos nekādas izvēles nav.

Es redzu absolūtu naudas varu, absolūtu bagāto pārākumu pār nabagajiem, un, kur tad te Dievs piedalās, to es nezinu.

Bet tad, kad Tu no rītiem saki pateicību, tad kam Tu to saki?

Kaut kam, kas ir virs mums. Apziņai. Kaut kam.

Es esmu bijis kristietis, bet es vairāk neesmu. Es runāju par to reliģisko ārprātu.

Augstas raudzes zinātnieki pēta, kāpēc mums ir vilkme pēc Dieva.

Varbūt tas ir mūsu dvēselē?

Pasaulē ir tik ārprātīgi daudz neskaidrību. Vienai lietai būtu bijis jābūt skaidrai – Dievs varētu pateikt: «Es ESMU,» — un visiem viss būtu skaidrs.

Bet manā mīļajā Tavā dziesmā Paldies taču ir Dievs?

Jā. Es to dziesmu rakstīju tai laikā, kad vēl ticēju.

Bet es esmu tāds, kas urķē un lasa. Un ir ļoti daudz pretrunu.

Ko Tev labāk patīk intervēt – sievietes vai vīriešus?

Sievietes. Kad divi veči sēž, tad ir it kā konkurence. Lai gan cilvēki ir dažādi.

Sievietes ir tuvāk dabai. Sievietes ir apgarotākas.

Ko Tu ieteiktu tām sievietēm, kuras grib satikt to savu īsto un vienīgo, izveidot attiecības, ģimeni?

Nav konkrētas receptes. Bet nu ir labi jāizskatās, ir jābūt ar mirdzošām acīm. Figūra, seksualitāte, tas viss nav tik būtiski, cik laimīgas, mirdzošas acis. Jo kādā dienā maskas kritīs. Nav jēgas sevi uzštīmēt un uztjūnēt. Vajag vienkārši labi izskatīties.

Bet ko nozīmē mirdz acis?

Nu vot, grūti pateikt. Es bērnudārzā skatos uz bērniem, un ir tādi ar mirdzošām acīm, priecīgi un laimīgi, un ir, kas ieraujas stūrītī un klusi sēž.

Vai tas ir prieks, kas nosaka, ka mirdz acis?

Jā. Prieks. Ka cilvēks mīl dzīvi.

Kā Tu domā, vai var iemācīties justies labi?

Var. Var izstrādāt rituālus, kas tev ļauj justies labi. Var izstaipīties, izdzert ūdens glāzi, atrast ko iedvesmojošu.

Laimīgi cilvēki ir tie, kam ir savas mazās lietiņas, kas viņiem dod laimi. Un tie, kas socializējas ar savējiem.

Jā, jo tev nav jāpatērē enerģija uz pārliecināšanu uz nesaderību.

Jā, jo cilvēka dzīve jau sastāv no dienām, no tā, kur tu ej, ko tu satiec. Ja tu esi uz Gogoļa ielas, būs grūtāk būt laimīgam nekā pie jūras. Respektīvi, ir svarīgi, kur atrodas tavs rumpis un kādi rumpji ir apkārt. (Smejas.)

Kādas ir Tavas šī brīža mācības?

Es mēģinu izzināt maksimāli daudz viedokļu par šo dzīvi. Mani interesē cilvēku apziņas štelles.

Kas ir Tavi grābekļi? Ar ko Tu vēl netiec galā?

Nu man tomēr visi grābekļi ir saistīti ar alkohola lietošanu. Jautri iesācies pasākums, kas turpinās kaut kur tālāk, kaut kur Vecrīgā, kaut kādi asumi. Es esmu taisnības cīnītājs.

Tu meties kauties?

Nu, kad cilvēki sadzeras, viņiem ir drosme. Un tad, ja kāds nāk kāt: «Kivič, eu Kivič!» — tad ir visādi.

Nu un, protams, mani grābekļi ir saistīti ar attiecībām. Es trīs reizes esmu precējies. Tagad esam precējušies ar Madaru jau septiņus gadus, mums ir divas meitas. Es jūtos tā, ka beidzot esmu trāpījis. Bet nu, protams, ka iepriekšējos gados bija, kā bija.

Man viss ir līdz galam. Viss ir pa īstam. Un kopā. Un es darīšu un nodrošināšu, un strādāšu. Tas man agrāk bija riktīgs grābeklis. Bet tā visi lielie grābekļi ir saistīti ar šmigu. Jo es ar tiem dzīves jēgas jautājumiem visu laiku mokos, un tad iedzer, un tad pēkšņi viss ir skaidrs. Ir vienkārši jādzīvo un jābūt laimīgiem.

Kas Tevi dara laimīgu?

Es ļoti labi jūtos, ka es varu uzturēt savu ģimeni. Mēs ejam ar meitenēm un visu ko pērkam, un tagad brauksim uz Norvēģiju. It kā visi saka: «Andžu, Norvēģija dārga, tur jāņem sava paika līdzi.» Bet es nesaprotu, kāpēc. Tādēļ, ka pica maksā nevis 8 eiro, bet 16? Tāpēc es tagad ņemšu līdzi konservus? Nu, respektīvi, tā ir ļoti laba sajūta, ka ar to, kas tev padodas, tu vari nopelnīt un uzturēt ģimeni.

Bet nu es neatceros, kad pēdējo reizi es būtu lecis no prieka līdz griestiem. Kaut kādā hokejā ļoti sen, deviņdesmitajos gados. Ar katru gadu aizvien mazāk spiedzu un lecu līdz griestiem. Bet arvien biežāk man ir tāds dziļš iekšējs gandarījums.

Atceros, ka nointervēju Vairu Vīķi-Freibergu, laba intervija sanāca un es nodomāju: «šo man neviens vairs neatņems.» Man bija pulss 160, uz balkona stāv visa televīzijas vadība, visi skatās un vērtē: «Kivičs intervē Vīķi-Freibergu, nu kas tur var būt.» Un es domāju: «Es jums visiem parādīšu.» Man viss raidījums bija sagatavots, viss izdomāts vismaz trīs virzienos. Ja aiziet tur, tad tā, ja aiziet tur, tad savukārt tā. Atceros, eju lejā uz garderobi un domāju –  Yes!!! Šis eksāmens ir nolikts. Dziļi iekšā tāds īsts wow!

Pat ja es vinnētu 100 000 loterijā, es uzreiz sāktu racionāli domāt, ko un kā. Es pat drusku apskaužu tos cilvēkus, kas tā no sirds var priecāties un lekt gaisā.

Šis mums ir pilnīgi jauns žurnāls, un Tu esi pirmais, kuru intervējam. Vai Tev ir būtiski būt pirmajam?

Es esmu bijis ļoti daudz kur pirmais. Es esmu bijis rezultatīvākais basketbolā, es visātrāk skrēju, es esmu uzvarējis strītbolā pasaules čempionātā, es esmu dabūjis pirmo vietu Muzikālajā bankā, kādas desmit dziesmas man ir bijušas pirmajā vietā.

Tā sajūta ir, ka «tagad es esmu pirmais un… TAGAD BŪS»! Ka tagad ir kaut kam jābūt un kaut kam jāsākas. Bet viss jau ir pa vecam. Tagad es domāju, ka pirmā vieta nav svarīgākais, ka ir jābauda process. Ceļš.

Pirmo vietu vienmēr zaudē. Visi zaudē. Maikls Džeksons bija Nr.1. Kad viņš nomira, nākamajā rītā ieslēdz MTV, un viss turpinās. Labāk ir būt augšgalā kādā piecinieciņā.

Otra lieta ir skauģi. Redz, kad esi topā, tad cilvēki sāk gaidīt, kad un kā nokritīsi.

Ja Tev būtu viens vēlējums, ko pateikt mūsu lasītājām, kas tas būtu?

Es novēlu saprast, ka dzīve tiešām ir kaut kāds konkrēts laika sprīdis. Ja kaut ko gribas darīt, to vajag darīt. Nevajag uztraukties par citu cilvēku domām pārāk daudz. Bišķi jā, bet pārāk ne. Faktiski saprast, ka šis nav tāds bezizmēra pasākums.

Kā es to saprotu? Nu tas ir tā, kā Mocarts, kas katru rītu iedomājas par nāvi, uzreiz sēžas pie klavierēm un rada. Un sasniedz.

Tai brīdī, kad es iedomājos, ka varbūt Dieva nav un varbūt pēc nāves nekā nav, šokējoši, bet man parādījās nebijis dzīvesprieks. Ka tagad tās meitenes ir jābučo. Tagad ir jādara. Tagad ir jābrauc. Ir lieks piķis, pērkam.

Foto: Lauris Livzinieks

Foto: Lauris Livzinieks

Dzīve ir iedota dāvana, un mums nekādu nopelnu pie tā nav. Tad nu jābauda sev piešķirtais laiks un jāmēģina sasniegt savu augstāko potenciālu.

Pēc intervijas mēs vēl krietnu laiku nostāvam uz ielas un runājam. Nevaram atvadīties. Paiet stunda, un Andris man zvana, ka sieviete veikalā pienākusi un jautājusi, vai viņš lasa manas grāmatas un ka viņa esot manu grāmatu fane. Viņš paskatījies uz manu grāmatu savās rokās un teicis, ka jā. Viņam patīk.

Savukārt man patika, ka viņš man atzvanīja, lai to izstāstītu.

Ar Andri Kiviču sarunājās Inese Prisjolkova

Avots: Žurnāls ” Kā darītu Mīlestība” 1/2018  

Žurnālu variet abonēt ŠEIT.

Saistītie raksti...

Pievienot komentāru:

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.